Šogad aprit 30 gadu kopš Bauskas mākslas skolas dibināšanas. Bauskas muzejā 25. janvārī būs absolventu darbu izstāde, tikšanās ar skolas bijušajiem vadītājiem, skolotājiem, audzēkņiem. Apcerot šo faktu, man rodas cieša pārliecība, ka tolaik sabiedrība bija daudz vienotāka, tai bija kopīgi mērķi. Arī spēja idejas vārdā atteikties no personiskām interesēm. Atvērt mākslas skolu bija liels izaicinājums. Gandrīz visas Latvijas mākslas skolas ir izveidotas neatkarības rītausmā.
Tolaik kāda raksturīga iezīme bija jaunu, radošu cilvēku entuziasms un drosme. Kāpēc lai mākslinieki Inese un Dairis Hofmaņi, kuriem vēl nebija 30 gadu un nekādas pedagoģiskās pieredzes, pamestu darbus Rīgā, pilnīgi tukšā vietā uzņemoties vadīt jaunu skolu? Inese Hofmane – skolas pirmā direktore – jau no pirmās dienas savā postenī izvirzīja ļoti augstus profesionālās izglītības standartus, ar idejām aizraujot kolēģus. Tas bija stingrais pamats, ko skolas nākamie vadītāji spējuši noturēt visus 30 gadus.
Mākslas skolas pirmā mājvieta bija pamestajā Korfa muižā, kas tagad ir respektablu dzīvokļu nams. Vienīgā ērtība tolaik bija ūdensvads. Pašiem vajadzēja kurināt krāsnis, labot durvis, logus. Neviens nesūdzējās. Tagad par drošību un komfortu gādājošie dienesti pat vienu dienu neatļautu izglītības iestādei darboties tik skarbos apstākļos. Vēlāk skolai pielāgotā bērnudārza «Sprīdītis» ēka jau šķita kā paradīzes dārzs, pat nerunājot par tagadējo mājvietu. Komforts, protams, atvieglo ikdienu, taču nepavisam nav svarīgākais. Man joprojām prātā izglītības nozares kādas amatpersonas savulaik striktā tonī paustais: «Īsts pedagogs spēs vadīt stundu kaut vai klajā laukā, sasēdinot bērnus aplī, bet darba kvalitāte un jēga tālab nepazemināsies!» Manuprāt, šī līdzība precīzi raksturo Bauskas mākslas sūtību.
