Janvāra barikādes un ugunskuri vienmēr būs tie, pie kuriem sildīsim savus sapņus un atmiņas – tie ir mūsu brīvības ugunskuri. Tomēr, jo vairāk laika pagājis no tām dienām, nu jau gandrīz 30 gadu, jo atšķirīgākas pārdomas sabiedrībā uzvirmo. Arvien asāk iezīmējas pretruna starp to, kādu realitāti sastopam Latvijā un kādu cenu bijām gatavi maksāt tolaik. Tāpēc nevar ļaunoties uz tiem, kas jautā, vai maz bija vērts tā rīkoties. Bet daudzi arī atbildēs – bija!
Televīzija nesen demonstrēja desmit gadu senu filmu ar intervijām un dokumentāliem kadriem. Starp redzamajiem barikāžu dalībniekiem daudzi bija krietnos gados un šodien varbūt vairs nav dzīvo vidū, bet toreizējie jaunieši varētu būt pusmūžā. Mēs bijām naivie ideālisti, labticīgie un aizmirsām, ka tad, kad Daugavmalā dziedājām, ekonomisko un finanšu varu savā kontrolē pārņēma nomenklatūra un čekas profesionāļi. No kādiem līdzekļiem cita pēc citas radās bankas un pirmās privātfirmas? Ja tā nebūtu, mēs dzīvotu citādākā Latvijā. Ja tā nebūtu noticis, zagšanas un melu «metastāzes negrauztu» Latvijas politiskās varas eliti. Vieniem jāmelo tāpēc, ka «paēduši» no devīgas rokas, citiem tādēļ, ka jāatkalpo saņemtie «bonusi» utt. Izturēt varas un naudas pārbaudījumus nav bijis viegli, un paaudžu maiņa ir tik negribēta. Pie varas joprojām ir pietiekami daudz labi informētu cilvēku, bet viņi dažādu iemeslu dēļ klusē. Un mēs jau arī neko nejautājam, bet kā mušas plosāmies ap «maisiņiem» un rakņājamies nevajadzīgos mēslos, nevis patiesībā.
Mūsu brīvība vēl ir tik trausla, ka šķiet – šos ugunskurus nedrīkst pamest, jābūt par tiem nomodā nepārtraukti, arī vismelnākajā naktī. Ir jākaldina jauni, pavisam citi ieroči – drosme, zināšanas un sirdsapziņa.
