Savu stāstu sāku ar reiz čekas kambaros ieslodzītā Voldemara Zariņa dzejas sešrindi no krājuma «Jāizdomā brīvība»: «Un ja tu teiksi:/ šovasar vienreiz/ no akmens akas/ padzēros sauli,/ tad tevi pazīšu –/ tu biji čekā.»
Es arī biju. Pirmoreiz, kad man bija 18 gadu. Tad arī bija vasara, bet sauli ieraudzīt neizdevās īsajā pastaigas brīdī šaurā četrstūrī, ko ieskāva sešstāvu mūra sienas.
Emociju nekādu!
Pēdējo reizi pēc 68 gadiem čekā biju 2018. gada 11. oktobrī. Tas man izdevās ar Latvijas Okupācijas muzeja atsaucību, kad sevi pieteicu par aculiecinieku, solot izstāstīt, parādīt tās vietas Stūra mājā, kas man atmiņā no 1950. gada.
Mani interesēja kaut pēdējo reizi redzēt to 11. kameru, kur biju ieslodzīts. Es to atradu, redzēju un pazinu. Pa nedaudz riņķveida betona apdrupušām šaurām kāpnēm nonācu koridorā paralēli Stabu ielai. Gaiteņa kreisajā pusē bija rinda kameru. Es atradu «savējo». Žēl, ka nebija līdzi kabatas lukturīša. Piemirsu. Nācās iztikt ar mobilā telefona gaismas staru un divu muzeja pavadoņu, arī operatoru ne pārāk spožo gaismekli.
Ko redzēju? Pavērtas kameras durvis apbružāta sarūsējuša skārda apdarē, atvērtas «barotavu» lūciņas, grīdas, kopš tiem laikiem piegružotas ar visādām drazām. Kas zina, cik gadu desmitu pamestībā. Uzzināju, ka 60. gados PSRS valdību piespieda pildīt starptautisku konvenciju, kas aizliedza ieslodzītos turēt pagrabos. Sapratu, ka tehnisku iemeslu dēļ šie pagrabi apskatei nav pieejami. Tikai tās kameras, kas pirmajā stāvā un izmantotas līdz čekas darbības beigām – 1990. gada maija vidum, kad no turienes izlaists pēdējais politieslodzītais. Redzēju liftu, ar kuru transportēja uz sesto stāvu pie čekas pratinātājiem, trīs pastaigas laukumus, kas atšķīrās pēc izmēra, atpazinu «savējo». Toreiz biju domājis, ka tas ir vienīgais.
Taujāts, kādas manas emocijas, redzot to visu atkal, atbildēju godīgi – tiešām nekādas! Jā, tikai interese un ziņkāre redzēt, kur ir būts tik sensenā pagātnē. Stūra mājas apskates stāstu beigšu ar jau minētā dzejnieka piecrindi: «Man teica:/ Sauli tu neredzēsi!/ Un neredzēju ar’,/ Bet es jau negribēju/ to sarkano sauli.»
Apzināta nodevība vai pašsaglabāšanās instinkts?
Čekas mājā redzēju arī skapi ar daudzām, daudzām atvilktnītēm, kur glabājās tās slavenās kartītes, kas 90. gados iztukšotas, saturs sabērts maisos. Tās pieņēmuši divi deputāti, it kā nesti uz Ministru kabinetu Godmanim, it kā pēc tam uz Stūra māju atpakaļ, kas savas funkcijas bija beigusi. Bet tur bija labi seifi. Pa trepēm augšup nesot, kaut kas izbiris uz kāpnēm, maisu šuves, varbūtības izteiksmē runājot, varēja atirt.
Visdīvainākais čekas lietā ir tas, ka nez kāpēc neviens nerunā par to kartīšu bāzi, kas bija katra Latvijas rajona čekā (VDK nodaļā). Tur bija divu veidu kartotēkas: viena ziņotāju, izsekotāju, otra par tiem, kuri jānovēro, par kuriem jāvāc informācija. Kas notika ar šo divu veidu kartotēkām, kur palika ziņojumu žurnāli? Bauskā, iespējams, izkūpēja rajona padomes ēkas pagrabā esošās kurtuves skurstenī…
Simtiem, tūkstošiem cilvēku ceļš uz Stūra māju, Centrālcietumu un tālāk uz padomijas Gulagu sākās ar nodevību. Bet jebkurā gadījumā tai ir savs vārds un segvārds. Daļa no tiem tagad atklāti līdz ar čekas maisu jeb kartotēkas publiskošanu. Taču ziņotāju kartotēkā nav to čekistu un viņu pakalpiņu vārdu, kas 40. gados un 50. gadu sākumā sastādīja izsūtāmo sarakstus un līdzdarbojās deportācijās, aktīvi piedalījās nacionālo partizānu izķeršanā, nacionālās pretošanās kustības dalībnieku izsekošanā. Viss smagums – pelnīts, nepelnīts – nu jāiznes tiem «jaunākās paaudzes» čekas ziņotājiem, kuri tika savervēti pēc 1953. gada un pat 80. gadu beigās. Pieļauju, ka viņu vidū bija ne mazums padomju skolas un augstskolas gatavota «produkta», kas akli ticēja komunistiskajai ideoloģijai, bet bija arī baiļu dzīti, nonākot kādas izvēles priekšā. Viņus tiesās vēsture un sirdsapziņa, ja tāda ir.
Ziņot varēja un to arī darīja jebkurš, neesot nekādā kartotēkā. Sabiedrībā tika kultivēta ideoloģija, ka, lūk, mūsu vidū ir padomju varai naidīgi elementi – nacionālās buržuāzijas paliekas, bandīti, to atbalstītāji, leģionāri. Krievu terminoloģijā īsāk – «ņedobitije fašisti» (‘nepiebeigtie fašisti’), jo, pēc Ļeņina tēzes, «ienaidnieks nesnauž».
Tāda bija tā padomju okupācijas laika mūsu sabiedrība ar pašsaglabāšanās instinktu, piemērojoties varas noteiktajai kārtībai pēc katra indivīda personiskās izpratnes. Manevrēšanās iespējas nelielas.
