Pirms nedēļas komentāru viesuļvētru izraisīja kādas jaunās māmiņas ievietotais ieraksts un attēls par mazajiem «zombijiem», kas neilgā laika sprīdī cits pēc cita gadījušies pa ceļam. Nekādi ļaundari sākumskolas skolēni nav bijuši, vien tāds sīkums – kamēr ekrānā pazaudējušies, nav pamanījuši zīdaiņa ratiņus, pret kuriem uz ietves atdūrušies. Iespējams, bija pēc virtuālās realitātes ļoti izslāpuši, jo skolas solā starpbrīžos to izmantot liegts un telefonu atguvuši vien, mājup dodoties. Iespējams, «actiņas bļodiņā» viņiem ir nepārtraukti, ja vien kāds cits ar saviem likumiem neiejaucas. Laikmeta vai vecāku vaina? Aptaujājot vairākos saietos dažādu paaudžu ļautiņus, guvu viennozīmīgu atbildi, ka pēdējo – vecāku.
Nereti šo spēļmantiņu viņi savai atvasei rokās iegrūž jau zīdaiņa vecumā. Tā ir rotaļlietu vietā, pat var iztikt bez šūpuļdziesmas, jo bēbi ieaijā «jūtūbā» atskaņotais meldiņš. Pēcāk viedierīces izkonkurē sarunas, rotaļas, kopābūšanu, jo mierīgi taču var viens izklaidēties. Nav jābrīnās, ka šoziem uz aizsalušajām ūdenskrātuvēm slidotgribētāji vai Bauskas pilskalnā ragaviņu braucēji un dibenšļūcēji daždien ar uguni jāmeklē. Sarodas visbiežāk brīvdienās un labos laikapstākļos, saulei spīdot un vaigos kniebjot nelielam salam, jau pieminēto vecāku pavadīti. Ja būs vairāk par mīnus desmit, visai droši – kalns būs tikai jūsu rīcībā.
Jāpiekrīt vien ekspertiem, kas paziņojuši, ka ir iestājies ekrāna rotaļāšanās laiks. Var kā alternatīvu piedāvāt dažādas aizraujošas izlaušanās spēles, kaujas simulācijas ar lāzerieročiem, kaudzi ar lego klučiem, supervisgājēju ar tālvadības pulti un virkni citu lietu, tomēr vien uz neilgu brīdi, jo pie ekrāna pieradinātais ir grūti pārprogrammējams. Ko šis modernais laiks mums iedos vai atņems, to parādīs vienīgi gadi.
