Pēdējo desmit gadu reģionālā politika ir devusi «rezultātus», kādus pašlaik redzam iedzīvotāju skaita statistikā un Latvijas mazapdzīvoto novadu un pagastu ainavās. Desmit gadi ir garš laika periods, un tam ir liela vērtība ikviena cilvēka dzīvē.
Taču, ja saprotam, ka dzīvojam cēloņu un seku pasaulē, tad arī jāsaprot, ka šodienas vajadzība atkal reformēt, pierāda pirms desmit gadiem veiktās reformas bezjēdzību, kas Bauskas rajonu sadalīja četros novados. Vai tas bija tālredzīgi? Nevaru atcerēties un citēt, bet gan jau arī toreiz bija speciālisti, kas brīdināja par nevajadzīgu mākslīgu teritoriju «sakārtošanu» un lieka administratīvā aparāta radīšanu.
Protams, kaitinoši izklausās ekonomģeogrāfu pētījumi un naudas aprēķini, ar kuriem tiek pierādīts, cik nepanesami dārgi esam kļuvuši savai valstij. Kādas tik nav mūsu vajadzības – skolas, medicīna, ceļu tīkls… Padomājiet vien, cik Vecpiebalgā vai tepat Bauskas novada nomalē izmaksā viens skolēns! Ierēdnis radioraidījumā nebeidz vien šausmināties un iedvest šausmas arī klausītājiem. Sak, ja tajā jūsu «kaktā» nekā no pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamā vairs nav, brauciet, kur viss ir!
Pakļauties totālai globalizācijai nebūt nav prātīgi. Taču diez vai arī gaidāmajā reformā tiks domāts par to, cik vietvara, piemēram, pagasts, kas atrodas vistuvāk «mazajam cilvēkam», būs spējīga viņam arī praktiski palīdzēt. Pašlaik dažam pagastam pat salauzta lāpsta nav atstāta. Neviena un nekāda reforma sevi neattaisnos, ja tai būs tikai papīru aprakstītāju loma, bet cilvēkiem vajadzīgu, vienkāršu pakalpojumu nāksies meklēt smalkos vai pat sarunātos iepirkumos.
