Zīlītes sauc pavasari. Mēs arī. Un sākam čabināt un cilāt sēklu paciņas, gādāt par mazajiem palodzes priekiem vai sapņot par pavasara un vasaras puķu, gurķu un salātu dobēm. Īstā sajūta tādos brīžos bieži vien ir brīnišķīgā apziņa, ka dzīvot ir labi.
Kāds pieredzējis autovadītājs man kādreiz deva padomu, pajautāja un pats atbildēja: «Vai zini, kas drošai ceļu satiksmei ir galvenais? Divas vienkāršas lietas: netraucēt un laikus parādīt citiem, ko tu darīsi…» Protams, vajadzīgas vēl daudzas teicamas iemaņas, taču īsi formulētais princips tiešām ir vērtīgs. Taču paskatīties uz šādu pieeju var arī plašāk, filozofiskāk. Varbūt tas dod daudz pozitīva arī mūsu privātajā un darba dzīvē, ja vien iemanāmies to īstenot… Bet varbūt mūsu attiecībās ar valsti tas ir vēl svarīgāk, precizējot – valsts attiecībās ar mums.
Klausoties jaunās valdības diskusijas par to, ko tik visu vajadzētu citādāk un daudzās jomās teju sākt vai no nulles, cik ļoti labi tas viss atkal kalpos mums, jā, tikai mums – sabiedrībai un vēlētājiem –, gribas iesaukties: lūdzu, netraucējiet, lūdzu, vienkārši ļaujiet strādāt! Ārstiem – ārstēt un paskatīties arī uz pacientu, ne tikai uz datoru un papīriem; zemniekiem – sēt un pļaut, nevis lielu daļu laika veltīt direktīvām un noteikumiem, skolotājiem – sarunāties ar bērniem un ieskatīties acīs, nebīties par kādu neizpildītu priekšrakstu.
Gan ikdienas darbā, gan projektos bieži tiek prasīts pierādīt iecerētā ilgtspēju, taču tās «atslēgas» ir miers un stabilitāte, pēctecība un pārliecība mūsos, ka darāmais nebūs tikai vienai dienai – vienam valdības termiņam.
