Ierasts, ka par skolēnu sekmēm mācībās un sasniegumiem citās jomās priecājas gan viņu izglītības iestādēs, gan vecāki, tuvinieki un draugi. Vispārizglītojošās skolas savos facebook kontos un mājaslapās ar gandarījumu steidz vēstīt par bērnu uzvarām, kāpjot zinību kalnā. Arī mūzikas, mākslas un sporta skolas lepojas ar audzēkņu talanta izpausmēm un veiksmi konkursos. Pozitīvā publicitāte un apkārtējo prieks pārtop papildu iedvesmas avotā un motivē tiekties pēc iespējami labākiem rezultātiem.
Tomēr, kā izrādās, skolēni, ar kuriem lepojas vietējie ļaudis, ne visām pašvaldībām šķiet milzu vērtība. Kā citādi izskaidrot izglītības iestāžu dibinātāja attieksmi, publicējot domes interneta mājaslapā ziņu par anonīmu «piecu censoņu» dalību Zemgales reģionālajā zinātniski pētniecisko darbu konferencē un «divu censoņu» izvirzīšanu uz valsts mēroga konferenci Rīgā, un bezvārda «septiņu izglītojamo» piedalīšanos konkursā «Gada skolēns»? Kādu informāciju šī ziņa nes sabiedrībai?
Jācer, ka tā nav necieņa vai neprasme novērtēt bērnu panākumus un ar tiem lepoties, nosaucot viņus vārdā un uzvārdā, bet gluži vienkārši nespēja vai nevēlēšanās izprast Vispārīgajā datu aizsardzības regulā un Fizisko personu datu apstrādes likumā noteiktos principus. Jo, kā zināms, ar bērnu vecāku piekrišanu šādu datu (vārds, uzvārds, fotografēšana) apstrāde ir atļauta. Tas, protams, neattaisno neizskaidrojamo identitātes slēpšanu, nesaucot vārdā jauniešus un viņu skolotājus. Tas arī nemazina audzēkņu un viņu pedagogu rūgtumu, baudot šādu nostāju pret ieguldīto darbu. Dīvaini šķiet tikai tas, ka, uzzinot par šo anonīmo «censoņu» un «izglītojamo» iegūtajiem laureāta tituliem, pašvaldība gan nevairās piedzīvot slavas mirkli un neslēpjas zem segvārda.
