Jau ilgāku laiku sabiedriskajās aktivitātēs nepiedalos. Darbojos savā sētā, priecājos par savu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu panākumiem, līdzdzīvoju viņu neveiksmēm. Aktīvi sekoju līdzi sabiedriski politiskajiem procesiem savā novadā, valstī un pasaulē.
Centra kapsēta nebija aizlaista
Aukstas dušas šalti saņēmu, lasot 1. marta «Bauskas Dzīves» redakcijas sleju. Tiesa, īsti nesapratu, par ko «cepiens», bet varēja noprast, ka kaut kur bijuši komentāri par katoļu priestera A. Mediņa ēkas pirkumu Skaistkalnē. No slejas autores Ainas Uščas teksta sapratu, ka bārbelieši dzīvo kādu aizspriedumu varā. Pēc nepilnām divām nedēļām 12. marta «Bauskas Dzīvē» publicēts jau citas autores Žannas Zālītes priesteri Andreju Mediņu slavinošs raksts «Aicina vietējos būt atbildīgākiem» ar apakšvirsrakstu «Sakopj aizlaisto kapsētu Bārbeles centrā», kurā atkal es manīju rupju «uzbraucienu» bārbeliešiem.
Tie nu ir klaji meli. Bārbeles centra kapsēta nebija aizlaista. Ar pilnu atbildību to varu apgalvot, jo tur apglabāta mana māte, un es regulāri braucu sakopt apbedījuma vietu un tuvējo apkārtni. Redzu un spēju novērtēt arī visas kapu teritorijas situāciju. Jā, kapos ir pārauguši, veci koki, kuri, iespējams, būtu nozāģējami, bet tā jau ir pavisam cita, ar kapu sakopšanu nesaistīta tēma. Pieļauju, ka teritorijas īpašniekam vienkārši pietrūkst cilvēkresursu un finansiālās jaudas, lai šos kokus nozāģētu un pēc tam teritoriju attiecīgi sakārtotu. Ja jau uzradās tāds interesents, kuram bija vajadzīgi šie koki, tad visām juridiski iesaistītajām personām bija jāsēžas pie sarunu galda un korekti jāvienojas par darāmajiem darbiem. Pēc attiecīgās vienošanās šie darbi bija jādara.
Kad pēc šiem zāģēšanas darbiem devos veikt pavasara sakopšanu kapos, ieraudzīju postažu, kuru es viens ar saviem spēkiem nevarēju novērst. Tikai sameklējot palīgspēkus, izdevās novākt briesmīgo netīrību manis kopjamo teritoriju apkārtnē. Pazudis kapu soliņš.
Esmu daudz skolojies
No 12. martā publicētā raksta secinu, ka Bārbelē ir tikai trīs pozitīvi personāži. Tie ir – viens katoļu priesteris, viens uzņēmējs un viena bibliotekāre, kuri kā baltas dūjas traucas zilajās Bārbeles debesīs, bet mēs, visi pārējie bārbelieši, kā bezatbildīgi un kūtri radījumi traucējam šiem saulvežiem viņu trauksmainajā ceļā uz saulaino tāli. Izskatās, ka Bārbelē dažiem īpatņiem sācies Kiviča pašslavināšanās sindroms vēl krietni pirms paša Kiviča. Savā apkārtnē zinu vismaz desmit godprātīgus uzņēmējus, kuri vienlaikus ir arī krietni cilvēki, kas vienkārši dara savu ikdienas darbu, bet nekad nav centušies eksponēties televīzijā un preses izdevumu pirmajās lapās.
Pats esmu bārbelietis – dzimis, audzis un mācījies Bārbeles un Vecumnieku skolās. Toreiz, protams, ne zāle bija zaļāka, ne debesis zilākas, ne piens – baltāks, bet, dzīvojot skarbajos pēckara gados, mēs – to dienu jaunieši – vienkārši bijām spiesti ātrāk kļūt pieauguši. Mūsu vecāki un to dienu skolotāji mūs audzināja par atbildīgiem sirdsapziņas cilvēkiem. Pēc vidusskolas pabeidzu Latvijas Universitāti un papildināju zināšanas Maskavā un Pēterburgā. Aktīvāko mūža daļu dzīvoju un strādāju Rīgā. Tagad, turpat divdesmit gadus, atkal dzīvoju Bārbelē.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas, kad mainījās saimnieciski ekonomiskās darbības modelis un visa likumdošana, dzīvē bija jāievieš tirgus ekonomikas principi un viss bija jāapgūst no jauna un vienlaicīgi – gan 1937. gada Civillikuma normas, gan Starptautiskie grāmatvedības standarti, gan audita pamatprincipi, uzņēmējdarbības veidi, uzņēmuma un biznesa vērtēšanas principi un daudzas citas lietas. To visu apguvu gan Londonas Biznesa skolā, gan Gēteborgas Universitātē, gan Parīzes Finanšu akadēmijā. Tas bija grūts, darbietilpīgs, bet reizē arī bezgala interesants process.
Neinteresē priesteru aktivitātes
Un šodien mani absolūti neinteresē ne priestera A. Mediņa, ne jebkura cita priestera vai mācītāja aktivitātes, kamēr viņi bez mana uzaicinājuma nav iebriduši manā dzīves telpā, bet man ir pilnīgi nepieņemami, ka šā priestera fani – rakstītāji, slavinot savu elku, nopulgo pārējos līdzcilvēkus, tai skaitā arī mani. It visos šo priesteri slavinošajos rakstos vienmēr ir kāda īsa, it kā starp citu, pārējos cilvēkus nonievājoša replika. Arī tekstos par Bārbeles skolas pirkumu izskanējuši vārdi, ka tā bijusi nolaista. Skola vairākus gadus bija slēgta, pašvaldība algoja cilvēkus, kuri to uzturēja kārtībā un sekoja līdzi, lai to neizdemolētu. Ziemās darbināja apkuri, vēdināja telpas, sakopa apkārtni. Protams, neekspluatēta ēka degradējas, bet tā netika kaut kā speciāli nolaista. Priesteris to nopirka tādu, kāda tā bija, – par attiecīgu cenu pēc abpusējas vienošanās. Tad kur ir problēma? Cik esmu lasījis, skola tagad darbojas. Lai viņiem veicas! Vienīgi – vai mācību iestāde pēc kapitālremonta ir nodota ekspluatācijā? Vai mācību programmas ir sertificētas? Un pats galvenais – vai naudas avoti ir tīri? Pieļauju, ka tie varētu būt kādu mecenātu ziedojumi sociāliem projektiem, par ko šiem ziedotājiem pēc likuma pienākas ievērojamas nodokļu atlaides, kuras attiecīgi nenonāk valsts budžetā, tāpēc ir svarīga līdzekļu avotu un izlietojuma caurskatāmība. Tomēr tas nav īpašs manu interešu objekts.
Tepat Skaistkalnē jau daudzus gadus darbojas paulīniešu ordeņa mūks tēvs Jānis, augsti izglītots, dziļi intelektuāls, patīkams, korekts cilvēks, kurš bez jebkādas reklāmas godprātīgi veic savu kalpošanas misiju, palīdzot cilvēkiem.
Reliģiskais fanātisms rada ļaunumu
Pēc savas dzīves pieredzes un izlasītās literatūras avotu apjoma esmu nācis pie atziņas, ka pasaulē vislielāko ļaunumu rada nekontrolēta autoritāra vara, alkatība un reliģiskais fanātisms. Nepieņema ir reliģijas dogma par Visuma un cilvēka dievišķo izcelsmi, it īpaši jau pēc arheologu atrastajiem miljonus gadu senajiem artefaktiem un pēdējo gadu desmitu kvantu fizikas atklājumiem. Esmu pārliecināts, ka liela daļa baznīcā gājēju Jauno Derību un ar to saistītos rakstus paši nav izlasījuši, vien klausījušies savu priesteru prātuļojumos. Es uzskatu, ka visi četri Jaunās Derības evaņģēliji ir pretrunu pilni, bet Vecā Derība jeb Tora ir īsta briesmu grāmata.
Protams, uzskatu, ka ikviens pieaudzis cilvēks pats izvēlas, kā pavadīt savu brīvo laiku – darboties tamborēšanas pulciņā, kulinārijas kursos, tautas deju ansamblī vai žīdu folkloras kopā – baznīcā, kaut arī latviešu folklora nav nemaz tik neinteresanta.
Par Bruknas muižu – atceros šo celtni no tiem laikiem, kad tur vēl darbojās Bruknas skola, vēlāk – pamestu un izdemolētu. Ir apsveicama A. Mediņa aktivitāte ēkas iegādē un atjaunošanā. Prieks par katru sakoptu Latvijas zemes pleķīti. Tālāk gan sekoja, manuprāt, savdabīgas manipulācijas – biedrības nodibināšana un A. Mediņa privātīpašuma – Bruknas muižas – iznomāšana paša A. Mediņa dibinātajai biedrībai. Kā arī visi pārējie ar šo vietu saistītie procesi, tai skaitā blīva pozitīvisma kampaņa presē un televīzijā.
Priesteri Mediņu personīgi nepazīstu. Toties man ir gadījies piecas vai sešas reizes pa ceļam uz Bausku vai Rīgu uzņemt mašīnā «stopētājus», kuri, kā izrādījās, brauca vai bēga no Bruknas «Disnejlendas». Viņu bez uzaicinājuma stāstītais bija stipri atšķirīgs no slavas rakstiem presē.
Bērnu prātu duļķošana ar reliģijas dogmām nav pieļaujama. Visiem noteikti der atcerēties un iegaumēt, ka Latvijas Republikas konstitucionālā likuma 35. pants saka: «Valsts ir atdalīta no baznīcas»; «nevienu nedrīkst piespiest piedalīties reliģiskos rituālos un ceremonijās, kā arī apgūt ticības mācību».
