Svētdien pastkastē saņēmu vēstuli, kurā cita starpā rakstīts: «Man svētku noskaņa beidzās pēc svinīgās sēdes tiešraides no Saeimas nama, kad 4. maijā pēc Mūrnieces pārdomātās runas, kam sekoja valsts himna, LTV momentā pārslēdzās uz reklāmām, kuras ievadīja šāda: «Vēdera aizcietējums ir mokošs…» utt. Ar to man svētki bija beigušies. Joprojām par to jādomā. Ja tā atgadās nejauši – tad pārāk bieži, ja tīšām – tad kādam vienreiz ir jāatbild. Iedomājies padomju laikus, ja pēc kāda partijas funkcionāra runas atskanētu kaut kas līdzīgs, Sibīrija vismaz uz pieciem gadiem nodrošināta.»
Es arī sestdien nedaudz sarāvos pie šīs nepatīkami kontrastējošās pārejas TV programmā. Kā mediju nozares pārstāve gan saprotu, ka reklāmai šis bija labs raidlaiks, bet reklāma ir naudas un līdz ar to arī televīzijas pastāvēšanas jautājums. Jo, kā zināms, sabiedrisko mediju finansējums Latvijā ir vismazākais visā Baltijā. Varbūt varēja uzreiz pēc svinīgās reportāžas izvēlēties pārraidīt kādu smukāku, ne tik «fizioloģisku vajadzību» pildītu reklāmu. Tomēr tas, kā mūsu valstī politiķi un funkcionāri nīdē gan nacionālo televīziju, gan neatkarīgos preses izdevumus, jau arī kļūst mokoši.
Nupat Kultūras ministrija izsūtījusi jautājumu, kā mainītos reģionālā laikraksta tirāža un pastāvēšana, ja piegādes cena attiecībā pret šā brīža situāciju pieaugtu četras reizes. Uz šo jautājumu par medijiem atbildīgajai ministrijai pašai gan vajadzēja zināt atbildi, jo tādu sadārdzinājumu nespēs nest ne mūsu avīžu abonenti, ne arī laikraksti. «Bauskas Dzīve» un kolēģi reģionālajās avīzēs var teikt tikai vienu – četrkārtīgu sadārdzinājumu varam pieņemt ar noteikumu, ja tas tiek kompensēts no valsts budžeta. Pretējā gadījumā reģionālā prese Latvijā beidzot tiks iznīcināta pavisam. Un vairs nekas nebūs bilstams ne par žurnālistiku, ne demokrātiju, ne patriotismu un valsts drošību. Ironiski, ka šis jautājums uzradās īsi pirms Pasaules preses brīvības dienas, kas UNESCO kalendārā ir 3. maijā.
