Svētki ir laiks, kad tradīcijas vai likums nosaka, ka dienas parastā gaita tiek mainīta. Svētki ir domāti, lai cilvēki varētu nosvinēt vai atcerēties kādu tradicionālu, reliģiski nozīmīgu vai vēsturisku notikumu, kā arī kādu ievērojamu notikumu cilvēka dzīvē vai dabā.
Kā jebkura definīcija, arī iepriekš minētā, kas tādai tikai līdzinās un atrasta turpat vien, internetā, būs nepilnīga. Bet pajautāsim katrs sev – kas ir svētki? Brīnums, pārsteigums, patīkams satraukums, varbūt arī mīlestība? Tas ir kaut kas ļoti īpašs, mums katram ļoti svarīgs ar savu vienreizīgumu un īpašo attieksmi pret sevi, tuvākajiem cilvēkiem, sabiedrību, jā, un arī valsti. Bet pats galvenais – svētki ir piepildīti ar saturu un jēgu, ar to vienreizīguma unikālo nozīmi, kas gan rīkotājam, gan apmeklētājam/viesim sniedz prieku un gandarījumu.
Palūkosim apkārt! Svētku sezona ir klāt, maijs pārpilns pasākumiem. Dažviet jāierodas aiz pieklājības, citur jāparādās, lai «skaitītos», dažreiz rīkotāju žēl, – jāciena taču citu cilvēku darbs! Bet cik ir tādu vietu un pasākumu, kur gribam ierasties, iekšēji saposušies, kur sirdī jūtamies aicināti būt klāt? Nebūt negribu aizvainot svētku rīkotājus, Dieva dēļ, bet arī viņi ir pārguruši no mūžīgās svētku un masu pasākumu klātbūtnes darba plānos un nedēļas nogalēs. Protams, kas vieniem svētki, citiem sūrs darbs, – organizatoriem, māksliniekiem, pašdarbniekiem. Kāda lauku kultūras darba organizatore nesen man atzinās: «Mēs tik ātri «izdegam», bet spēcinošu malku tuvumā pasmelt nav, kur…» Varbūt šiem vārdiem var pievienoties ne viens vien apmeklētājs?
Visticamāk, ir pazaudēts jēgpilns līdzsvars mūsu vērtību sistēmā. Protams, ikviens var izvēlēties – strēbt svētku biezeni vai līdzsvaram meklēt dvēseli spēcinoša garīguma malku.
