Svētku un darbdienu sasprindzinājumā nez vai īsti pamanām maija mēneša jaukumu un ziedēšanas trakumu. Skolu pēdējo zvanu mirkļi iezvana jauniešu gaitas: vieniem brīvību visas vasaras garumā, citiem atgādina, ka eksāmenu laiks ir klāt.
Eksāmenu laikā, pieļauju, skolotājam sirds dreb ne mazāk kā audzēkņiem. Ir kopīgi strādāts, un tas, kā veiksies gala pārbaudījumos, svarīgi abām pusēm. Atceramies katrs savu pirmo skolas dienu, vēl labprātāk mammai pie rokas turēdamies iegājām, kā toreiz likās, svešajā, milzīgajā skolas ēkā ar vēl lielāku jautājumu sirdī: kāds viņš būs, mans Skolotājs? Laikam kaut kas tikpat labs kā mani vecāki? Vai viņš būs tikpat stiprs kā tēvs un labs kā mana mamma? Šī ir tikai domu variācija par pirmklasnieka pirmo skolas dienu. Atmiņas var būt tik dažādas. Dažkārt skolotājam varēja uzticēties pat vairāk nekā vecākiem. Katram mums atmiņā ir kāds īpašs skolotājs, kurš pirmais pamanījis mūsu talantus un spējas, arī rakstura trūkumus. Viņa padoms un ieteikums bieži ievirzīja atbilstošākajā profesijā.
Pārāk lietišķajā un viszinīgajā sabiedrībā esam piemirsuši, ka skolotāja profesija ir unikāla un neaizstājama. Man šķiet, esam aizmirsuši vārdu «skolotājs» savā apziņā rakstīt ar lielo burtu. Tā ir vienīgā profesija ar atbildību par cilvēku deviņu līdz divpadsmit gadu garumā. Mūsdienās zināšanu apguves veids ir ieguvis tehnoloģisku, datorizētu raksturu. Skolotājs it kā netīši padarīts par mācību procesa-sistēmas apkalpotāju. Neiespējami cilvēkam no malas iedziļināties visās prasībās un formulāros, jomās un kritērijos, kā tiek vērtēts viņa darbs. Vai izglītības sistēma uzticas skolotājam? Kad maijā aizveras skolas durvis, pajautāsim tomēr: «Skolotāj, kā Tu jūties?»
