Aizraujoši bija vērot, kā mūzikas skaņas Bauskas pilsētas estrādē nedēļas nogalē baudīja visi – veci, jauni, gari, tievi, apaļīgi. Visi bija savējie, laba kompānija un patīkami ļaudis.
Jau otro gadsimtu sabiedrībā nerimst diskusijas par aizspriedumiem un dažādu īpatnību dēļ veidotiem priekšstatiem par sabiedrības grupām un indivīdiem. Arī Latvijā šo tēmu apskata regulāri – no vienas puses, pārliecināmies, ka daudzās jomās esam priekšā pat «progresīvajai» Eiropai, bet, no otras puses, izrādās, ka kaut kur tomēr atpaliekam.
Tikmēr festivāli bieži vien ir tā vieta, kur mūzika un kopīgas intereses apvieno visus, ieskaitot cilvēkus ar invaliditāti. Ja organizatori padomā par vides pieejamību un reizē bieži vien piedāvā arī biļetes bez maksas vai par mazāku cenu, tad tas pats par sevi piesaista festivālos cilvēkus, kurus bieži vien sabiedrībā neredzam.
Vērojot metāla un mūsdienu etniskās mūzikas festivālā «Zobens un lemess» notiekošo, jāteic, ka šeit sabiedrība ir gājusi pat tālāk, pieņemot citādākus cilvēkus pilnībā. Varbūt tāpēc, ka lielākā publikas daļa ir jaunieši? Labi saliedētu skatītāju bariņos bieži vien cilvēku ar invaliditāti varēja pamanīt tikai tad, kad visi sāka kustēties vai ar kaut ko nodarboties. Savukārt apkārtējie šīs personas ierobežotās iespējas darboties vai izpausties neuzņēma nekā īpaši. Galvenais, ka labs cilvēks.
Festivālā varēju vērot demokrātiskāko vidi, kādu iznācis redzēt. Dāmīte brenda drēbēs laida danci ar puisi šortos un «krok-šos». Lai kā izskatītos no malas, apmeklētāji cits citu nešķiroja nedz pēc drēbēm, nedz izskata, nedz stila izjūtas. Nekritizēja mūzikas uztveri. Atliek vien mēģināt saprast, kā sabiedrību ikdienā apvienot tāpat kā mūzikas festivālā.
