Sensenos laikos tāltālā zemē, kad ļaudis svētkus pieredzēja pavisam reti, tie bija gluži kā jāņtārpiņi jūlija pļavā. Netverami, ar savādu romantikas gaismu un tik vilinoši. Bet laiki mainījās, un brīvestības vēji no tuvākas un tālākas svešatnes atnesa daudz līdz tam neredzēta un nedzirdēta. Sākumā cilvēki tā kā apjuka – svētki?! Vieni, otri, trešie… Un, izrādās, arī darbdienas var pārvērst par svētkiem. Ak, nē! Tas, protams, nav par mums.
Mums, racionāliem, lietišķiem, labi informētiem, citas rūpes un domas. Paziņu un draugu lokā visiem nedēļa pirms vasaras saulgriežiem tik aizņemta, un paši esam tik skrejoši un visu pagūt griboši, – nu aplīgos taču neizravētu dobi vai nesakārtotu biroja rakstāmgaldu.
Bet saulīte aust un riet, un gadskārtas ritina mūsu laiku no ziemas uz vasaru, no vasaras uz ziemu un ieaužas mūsu laika ritos tik nemanāmi, ka pat savā dzimšanas dienā to nespējam pa īstam apjaust. Gan tie, kas ir tikai savas dzīves rītausmā, gan tie, kam dienas kļuvušas īsākas,– sameklēsim šai naktī dzīvu uguntiņu, kaut nelielu ugunskuru, pie kura piesēst lielākā pulkā vai vienatnē. Jo šie ir vienīgie svētki, kad to var un vajag darīt, lai tie nekļūtu par kārtējo pikniku…
Vai šonedēļ degs katrā pakalnā pa ugunskuram, vai skanēs katrā lejā pa līgodziesmai? Degs un skanēs, un lai skan labi tālu! Vasaras saulgriežiem mēs taču ejam pretī ar gaidu pilnu sirdi – mēs gaidām un skaitām katru garāko dienu un arī nebeidzamajā nevaļā priecājamies par īsajām naktīm. Brīnies vien – pa kuru laiku guļ lakstīgala, kas aiz loga nerimst un nerimst… Šie svētki ir tik ļoti cilvēkam rada, jo ir dzīvības ēverģēlību pilni, gaismu alkstoši un gaismu dodoši. Ļausimies tai no sirds uz sirdi un tiksimies saullēktā!
