Vakar, 4. jūlijā, bija Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Man daži jautāja, vai Bauskā izveidotajā memoriālajā ansamblī arī būšot kāds atceres sarīkojums. Neko pasākumu sarakstos neatradu, bet karogi ar sēru lentēm pilsētā plīvoja. Un tad, rakstot šo sleju, pienāca ziņa telefonā – biedrība «Jaunatne smaidam», brīvprātīgie jaunieši no Eiropas, Codes pagasta jaunieši pārgājiena laikā Vecsaules silā iededz svecītes šeit nošauto ebreju piemiņai. Šādi spontāni, no sirds radušies pasākumi ir vispatiesākie.
Šovasar, 14. jūnijā, biju Krakovas tuvumā esošajā Aušvicas koncentrācijas nometnē, kas ir ļoti populārs apskates objekts tūristiem, īpaši no rietumvalstīm, kuras Otro pasaules karu nav piedzīvojušas, kā Zviedrija. 14. jūnijs vēsturē drūmi zīmīgs datums – Aušvicā, kur iepriekš bija Polijas armijas garnizona kazarmas, hitleriskā Vācija 1939. gadā iekārtoja nāves dzirnas un todien atdzina pirmos ieslodzītos. 14. jūnijā, tik divus gadus vēlāk – 1941. gadā, Latvijā vagonos sadzina mūsu valsts cilvēkus cits dēmons – Staļins. Poļiem šīs vēstures peripetijas labi zināmas, ar gidu sapratāmies no pusvārda, britiem un zviedriem man nācās skaidrot un skaidrot…
Aušvicā materiālu krājums milzīgs – dokumenti, fotogrāfijas, baraku aprīkojums, aiz stikliem eksponēti sievietēm nogriezto matu kalni, gāzes kamerās noindētajām ģimenēm atņemto trauku un sadzīves lietu kaudzes, jo vācieši jau kārtīga un punktīga tauta, kas šķiro, kārto un izmanto otrreiz armijas vajadzībām. Un tad ieraudzīju kalnu ar bērniņu apaviem – daudz, daudz mazu kurpīšu, zābaciņu, kuru valkātāji tā arī neizauga… lai aptvertu kara iznīcības šausmas, man patiesībā pietika tik ar šo vienu kalnu… Ekskursiju varēju arī beigt.
Vairākiem bija jautājums: «Kā tas varēja notikt, kā pasaule to pieļāva?» Pasaule mēdz uz ekstrēmismu, pārspīlētām politiskām, ideoloģiskām un ekonomiskām ambīcijām raudzīties caur pirkstiem – gan senāk, gan diemžēl arī tagad.
