Nedēļas izskaņā dažas dienas pavadīju skumju pārdomu pavēnī. Vienlaikus izjutu arī klusu prieku par to, ka mēs, atsevišķu profesiju un interešu lokam piederošie, joprojām esam saistīti nevis tikai virtuāli, bet sirdī.
Vēl nekad man nebija gadījies saņemt vienas nesena apraksta varones vēstuli par cita pazīstama – agrāk intervēta – cilvēka pēkšņo, negaidīto aiziešanu mūžībā. Piektdien ieraudzīju ziņu no kādreizējās baušķenieces Tatjanas Nežbertes, ka šo pasauli piepeši pametusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas profesore Aija Baumane. Viņa bija Tatjanas maģistra studiju vadītāja.
Negribas ticēt, jo šopavasar, tiekoties un sarunājoties Bauskā, Aija Baumane bija tikpat suģestējoši moža, vienkārša, atvērta kā pirms 14 gadiem, kad vadīja manas meitas maģistrantūras diplomdarbu un prezentācijas noslēgumā sacīja viedos vārdus: «Laura, lūdzu, neļaujieties plūsmai, nemainiet savu būtību, bet virzieties tālāk!» Tomēr ne jau šie studiju fināla ieteikumi bija vissvarīgākie.
Jutu, bet vēlāk pavisam skaidri zināju, ka profesorei Baumanei studentu dzīvē ir bijusi arī publiski noklusēta loma. Būdama augstus profesionālus standartus izvirzoša, nepiekāpīga pedagoģe, attiecībās ar studentiem Aija kompensēja arī vecmāmiņu un mammu klātneesamību. Es pavisam noteikti neprastu savienot stingras prasības ar siltu, ģimenisku maigumu, tik bezgala ieinteresētu attieksmi, it kā katrs students būtu Aijas dzimtas loceklis.
Aijas Baumanes vadīto nodaļu ir absolvējušas arī citas bijušās baušķenieces. Viņas studente Irēna Andrejeva jau vairākus gadus ir Aijas kolēģe Mākslas akadēmijā. Anna Skane, izstrādājot maģistra darbu, noteikti ir bijusi ar Aiju saistīta.
