Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas izskanēja Kantrimūzikas festivāls Bauskā. Daudz cilvēku plūda uz pilskalnu, lai jau 21. reizi klausītos mūziku šādā starptautiskā sarīkojumā un lai atkal satiktos Bauskas pils pakājē un triju upju ielokā. Arī es tur biju abas dienas. Ne tik daudz mūzikas, cik noskaņas dēļ. Tur, protams, skanēja kantrimūzika un varēja iegādāties dažādas cepures un visu ko citu, bet, galvenais, tur bija iespēja atrast prieku. Bērni to guva, stundām izlēkājoties piepūšamajās atrakcijās un izsmejoties, saduroties ar dibeniem vai pierēm, slīdot no kalniņa. Gan lielie, gan mazāki varēja izmēģināt roku šaušanā ar loku. Lieliski. Kāda laime, kad beidzot saproti, kā tas darāms, un trāpi! Citiem sirds notrīsēja, paceļoties gaisa balonā vakara mijkrēslī. Kāds izlocīja kājas dejā un satika senus paziņas vai draugus, ne vienam vien baudījumu sagādāja Alberta Lī uzstāšanās.
Sēdēju uz salmu ķīpas, un saruna risinājās pati. Lauksaimnieks Ilgonis no Valmieras puses stāstīja, ka šo festivālu apmeklē jau 19. gadu un tam pakārto savus darbus. Ieradies jau ceturtdienas vakarā un treilerā ar savējiem dzīvojis telšu «pilsētiņā» pie upes. Mazbērniem viņš māca makšķerēt – ne zivju dēļ, bet tādēļ, lai viņi iemācītos pacietību, kas dzīvē ir ļoti svarīga, un ko sasniegtu. Gaisotne viņam patika, mazmeitiņai arī. Nu ar jaunu spēku viņš varēs atkal atgriezties pie darbiem.
Kad internetā izlasīju vairākus žultainus komentārus par notikušo Kantrifestivālu, biju izbrīnīta. Vai bijām vienā un tajā pašā vietā un laikā?! Jā, vienmēr kaut ko var darīt citādi un labāk, bet reti kad viss ir tikai melns vai pilnīgi balts. Manuprāt, ikviens, vietējais vai viesis, ļoti labi varēja redzēt un sajust gādību un labu organizētību šajā sarīkojumā, ja gribēja, varēja atrast prieku. Es to guvu sarunā ar valmierieti Ilgoni, bērna priecīgajās acīs pēc četru stundu lēkāšanas atrakcijās, pēc veiksmīgiem trāpījumiem ar loku un pacelšanās gaisa balonā, Alberts Lī arī patika.
Ko meklē, to atrodi. Daudz skaista šovasar esmu atradusi Bauskā.
