Pabiju pie suitiem, kam sava kultūrtelpa un kas, dzirkstelēm šķiļoties, cīnās par atsevišķu novadu. Alsungas muzejā tūrisma informācijas konsultante – aizrautīga jauniete – interesanti iepazīstināja ar ekspozīcijām un novadniekiem, akcentējot, ka vēl pacīnīsies par suitu novadu, kas tagad teritoriāli tik aplami sadrumstalots. Gandrīz vai mani arī pārliecināja, ka šim novadam jābūt, lai arī to 388 jūrkalniešu un 615 Gudenieku pagasta iedzīvotāju pievienošana 1461 alsundzniekam manāmu apdzīvotību un nodokļu naudas ienesumu nevairos. Vai tā Bauskas puses Brunava, vai Alsunga Kurzemes suitos, problēma viena – cilvēku nav, izmirstam, nedzimstam, aizbraucam…
Tomēr ticības un cerības dzirksti uz nākotni man iededza tieši jaunieši suitos. Jau minētā aizrautīgā tūrisma informācijas konsultante muzejā un 15 gadus vecais puisis, kas Alsungas pilī par gidu strādāja skolēnu vasaras nodarbinātības programmā. Zēns tik daudz bija lasījis, tik daudz zināja stāstīt par pili, turklāt – ar brīnišķīgu kontaktēšanās prasmi. Bet vislabākais bija skolnieka lepnums par vietu, kurā dzīvo: «Mēs esam noņēmuši visus daudzos krāsu slāņus no šo telpu sienām pilī, tālākai restaurācijai pagaidām naudiņas nav, bet mēs strādājam. Paskatieties, cik mums skaistas senas eņģes ir krājumā – pat Rundāles pils mūs apskauž!» Šajos «mēs» un «mūsu» ir tik daudz patriotisma un ticības nākotnei.
Vēl prieku piešķīla satikšanās ar gados jaunu Jūrkalnes tautas nama vadītāju. Pagastā vairs nav ne skolas, ne bērnudārza, bet centrā senā mājā zem viena jumta sadzīvo tautas nams, neparasts Vētru muzejs un veikals. «Nekādas pamesta nostūra sajūtas mums nav,» teic tautas nama vadītāja. Galvenais esot cilvēku galvās, rīcībā un attiek-smē. Lūk, kā!
