Katram kaut reizi nācies pavērot, kas notiek skudru pūznī, kad netīši tajā izjauktas tur iestaigātās taciņas un iedibinātā, stingrā kārtība. No malas izskatās patiesi traki. Bet necik ilgi, un viss atkal nostājas savās vietās. Katra skudriņa ar savu «baļķīti» – vai nu to stumj, vai velk. Tā arī mēs. Līdz brīdim, kad uzrodas kāds lielais, gudrais, parasti reizi četros gados, un sāk labi iestaigāto taku urķēt un bakstīt – lūk, šitā dzīvosim! Neesmu gan pētījusi, kā rīkojas skudras, kad nemieri piemeklē regulāri. Varbūt tās arī pārceļas uz citu vietu.
Bet bakstāmo mums netrūkst. Ar kādu mehānismu mierlaika apstākļos cilvēkos tiek radīta nepamatota piesardzība un bailīgums, nedrošība par rītdienu, skepse par labi iecerētu darbu izdošanos? Kas tas ir, un kā to dēvēt? Ja ļaunumu nosaucot vārdā, tas zaudējot savu spēku. Tātad – kas?
Jā, ļoti daudz jautājumu ir saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu. Tas nu mūsu skudru pūznītim vairs nav nekāds neliels bakstāmais, bet kārtīgs baļķis. Kaut gan allaž pa rokai ir arī kas sīkāks, piemēram, naudas trūkums drukāto preses izdevumu piegādei reģionos. OIK uzkrita, ka i nepamanījām, ka esam tā cilpā. Varbūt tāda ir mūsu sabiedriskā iekārta – regulāri izvērst par problēmu to, kas ir tikai darbs un pienākums, lai kāds labs vīrs jeb «good man» var izbīdīties priekšplānā un teikt «re, kā es te visu sakārtoju!».
Spēlēties ik pa desmit gadiem ar sociālekonomisko struktūru – Latvijas kartes «pārzīmēšanu» un cilvēku dzīvi – ir noziedzīgi. Kas mūs gaida vēl pēc desmit gadiem – Lielrīgas reģions ar lauku teritoriju? Sava nostāja ir jāparāda neatkarīgi no galaiznākuma. Tas ir vajadzīgs mūsu pilsoniskajai pašapziņai un lai pārbaudītu, cik taisnas vēl ir mūsu muguras.
