Katrai tautai piemīt savas īpašības, raksturīgais uzvedības veids, tomēr 21. gadsimts un pārrobežu kontakti, mūsdienu steiga, plaša informācijas plūsma un nevērtējoša tās pieņemšana ienes korekcijas. Mani satrauc sarunas ar skolu pavārēm mācību gada laikā, kad ne viena vien žēlojas, ka bērni neēd zupu, neēd gatavotos ēdienus, bieži vien pat saldos pamet uz galda. Visticamāk, šie ēdieni ir sveši.
Atceros bērnības rītus, kad pamodināja pankūku čurkstēšana pannā un to neatkārtojamā smarža. Atminos, ka, atgriežoties no skolas, allaž sagaidīja silts ēdiens, kas tika vārīts tieši uz manu pārnākšanas laiku. Tā ir mīlestības izpausme bez vārdiem. Patika arī redzēt, kā viss top, cik darba un produktu prasa. Tamdēļ mani dara bažīgu kāda bērnu saruna par to, kas garšo. Viens min pankūkas, otrs atteic, ka mamma tās necep, arī ome nemākot… Sēdēšanu pie saimes galda, protams, šajā gadsimtā neatsaukt, bet silta, mājās gatavota ēdiena tradīciju negribētos pazaudēt. Protams, veikalā arī var nopirkt. Tikai tur mēs nezinām, kad un ar kādām piedevām tas viss ir gatavots.
Nu neesam mēs čipsu ēdāju tauta, hamburgeru arī ne. Līdzās lasītprasmei un labdienteikšanai tik svarīgi būtu nodot nākamajām paaudzēm ēst gatavošanas kultūru, tradīciju. Jā, laiks ir steidzīgs, daudzi vēlu pārrodas mājās. Tomēr var taču sagatavot divām dienām. Arī dažādi palīgrīki virtuvei ir nopērkami, lai viss ritētu raitāk. Neprotam?! Tik daudz pavārgrāmatu, tik daudz recepšu internetā, arī no draugiem var iemācīties!
Patīk iet gar mājām un sajust dažādu ēdienu smaržu, tad var minēt, ko kurš plāno celt galdā. Arī receptes un ēst gatavošana ir tālāk nododama vērtība.
