Pasaule viļņojas dēļ ASV miniseriāla «Chernobyl». Vēl neesmu noskatījusies, taču paguvu elektroniskajā un drukātajā presē izlasīt daudz ļoti sakarīgu, nopietnu komentāru. Tostarp arī žurnālos «Ir» un «Sestdiena».
Biju Černobiļā 2007. gadā, kad baisā kodolkatastrofas vieta vēl nebija kļuvusi par tūrisma sensāciju mērķi. Nokļuvu tāpēc, ka savulaik reģionālās preses žurnālistiem bija iespēja piedalīties Latvijas prezidentu ārvalstu vizītēs. Ukrainā bija tikko ievēlētā prezidenta Valda Zatlera pirmā valsts vizīte. Lai kā politologi vērtētu un kritizētu viņa prezidentūras laiku, Valdis Zatlers manā uztverē ir un paliek godīgais, drosmīgais, cilvēks – tas gluži jauniņais dakteris, kurš 1986. gada traģēdijas epicentra tuvumā vienkārši veica savu misiju.
Mēs – Latvijas žurnālistu grupa (protams, Ukrainas augstu amatpersonu pavadībā) – devāmies uz ciemu, kur dakteris Zatlers un viņa kolēģi mēģināja traģisko situāciju vērst par labu. Tas bija sirreāli. Nokļuvām nepanesami skaistā liepu, ziedošu robīniju un priežu mežā, kur vietējo iedzīvotāju mīlīgie, mazie, radioaktīvie namiņi nolemti lēnam sabrukumam. Valda Zatlera rāmo stāstu latviešu valodā ik brīdi pārtrauca tāds putnu koris, ka šķita – traģēdija ir tikai mūsu pašu prātos. Viss bija tik virmojošs, dzīvs, zaļš – un saindēts droši vien uz daudziem simtiem gadu…
Es nekautrējos no asarām, nē! Vienkārši pagāju maliņā. Arī mana kolēģe tāpat, lūkojoties ukraiņu meža māju logu aizkaru satrūdējušajās mežģīņu driskās. Ne jau Valdis Zatlers uz tām vērsa uzmanību! Pašas ieraudzījām detaļas, kas vienkārši «izrāva sirdis». Mājupceļā mēs, žurnālisti, nesarunājāmies. Pieklusa arī jaunie kolēģi, kas no rīta žēlojās par bedraino šoseju. Katastrofas gadā viņi, tāpat kā mana meita, bija mazi bērni.
