Šogad, 23. augustā, aprit 30 gadu kopš akcijas «Baltijas ceļš», kad gandrīz divi miljoni latviešu, lietuviešu un igauņu sadevās rokās, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju un atceroties 50. gadadienu kopš Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas Maskavā 1939. gada 23. augustā.
Pēdējā laikā, runājot ar daudziem Atmodas laika aktīvistiem, viņi brīnās: «Ak Dievs, vai tiešām ir pagājuši jau 30 gadi?» Jā, tik tiešām – laiks skrien vēja spārniem. Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā, kad atzīmējām un vēl joprojām atzīmējam Atmodas laika svarīgāko notikumu apaļās gadadienas. Pagājušogad mēs pieminējām Latvijas Tautas frontes dibināšanas 30. gadskārtu, šogad – akcijas «Baltijas ceļš» 30. gadskārtu, nākamgad – 4. maija deklarācijas pieņemšanas 30. gadskārtu, savukārt aiznākamgad mēs atzīmēsim 1991. gada janvāra barikāžu un augusta puča notikumu 30. gadadienu. Nevar aizmirst, ka pagājušogad mēs dzīvojām Latvijas simtgades notikumos.
Esmu ļoti gandarīts, ka Latvijā šos mūsu valsts nākotnei svarīgos un vēsturiskos notikumus atceras un piemin. Mūsu nākamajām paaudzēm ir jāstāsta par pagātnes notikumiem. Man ļoti patīk latviešu rakstnieces Dainas Avotiņas sacītais: «Koks nevar augt bez saknēm. Tauta nevar dzīvot un attīstīties bez savas vēstures zināšanas un šodienas izpratnes». Bez vēstures nav nākotnes, vai ne? «Baltijas ceļš» bija milzīgs fenomens. Dzīvā ķēde apliecināja un parādīja, ka visas trīs Baltijas valstis ir vienotas. Šajā gadadienā varu novēlēt – lai esam tikpat vienoti kā pirms 30 gadiem!
Protams, esmu domājis un pārdomājis – vai šodien, pēc 30 gadiem, mēs vēlreiz spētu izveidot vēl vienu šādu dzīvo ķēdi? Nezinu. Ja būtu kāds visiem ļoti svarīgs mērķis, piemēram, nevienlīdzības mazināšana, domāju, ka mums tas izdotos.
Ir jāatceras ne tikai notikumi, bet arī cilvēki, kas šos notikumus veidoja un kas tajos piedalījās. Jāsecina, ka ir vietas, kur šos ļaudis nepiemin un neciena. Izsakot pateicību par paveiktajiem darbiem Atmodas laikā, ierosināju Iecavas novada pašvaldībai apbalvot dzimto iecavnieku, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu (1990–1993) Daini Vanagu ar Iecavas novada domes godarakstu. Iecavas novada domes izglītības, kultūras un sporta komitejas deputāti vienprātīgi noraidīja manu iesniegumu par D. Vanaga apbalvošanu. Vai viņš tiešām nav pelnījis šo apbalvojumu? Kāpēc Iecavas novada domei šāda attieksme cilvēkiem, pateicoties kuriem mēs varam dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī? Atteikums izdot manu veidoto grāmatu «Kaut pastalās, bet brīvi!» un atteikums piešķirt Iecavas novada domes godarakstu Dainim Vanagam, manuprāt, ir zīmīgi piemēri.
Iecavas Tautfrontiešu apvienības vārdā izsaku pateicību visiem «Baltijas ceļa» dalībniekiem, kuri pirms 30 gadiem, 1989. gada 23. augustā, nostājās dzīvajā ķēdē un vēlējās neatkarīgu Latviju. Paldies jums par drosmi! Paldies visiem cilvēkiem, kas piedalījās grāmatas «Kaut pastalās, bet brīvi!» veidošanā. Mēs joprojām vēl cīnāmies par grāmatas izdošanu, bet ir priekšnojauta, ka cīņa tuvojas noslēgumam. Paldies arī par visām atbalsta vēstulēm un uzrunām uz ielas. Patiešām jūtu sabiedrības atbalstu jautājumā par grāmatas izdošanu.
