Šodien es neesmu darbā, jo kā nekā 13. datums un piektdiena. Labāk ne. Izeju uz ielas un trīs reizes kārtīgi nospļaujos, lai ir garantija. Divas reizes trāpa kaimiņienei, kas kā no zemes izlīdusi kūpina «pīpi». Tā nodziest! Atskan negants bļāviens! Nu re, viss sākas. Kaut kam vēl jābūt. Atgriežos mājās, labāk jau izplēst vai aizkrāsot visus 13. datumus kalendārā – kad nav, tad nav! Jāpadzer kafija. Mēnešu 12, tātad tikai 12 reizes 13. No sirds zīmēju pāri, lai pat cauri neredz. Kafija tikmēr atdzisusi susla. Nu re, tas jau…
Maize beigusies, eju uz veikalu. Melns kaķis pārskrien. Man jau nemaz tā maize negaršo, nav jau arī svaiga bieži vien. Ielas patukšākas nekā ierasti. Došos pie draudzenes. Aizeju, tāda tur nedzīvo! Kā nedzīvo?! Visu laiku dzīvoja! Labi, bērns drīz būs no skolas. Gaidu, gaidu, nenāk. Jo – viņš, tāpat kā draudzene, nav piedzimis! Es taču «izdzēsu» visus 13. datumus. Bet viņi abi dzimuši 13. Un tīri normāli un tīri laimīgi. Tikai es ne. Pagriežos tik strauji, ka gandrīz izkrītu no gultas. Tas bija tikai sapnis. Uh!
«Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, tad esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors (kļūda – red.), un dators gribēs pašiznīcināties,» tā teicis mūsu viedais ārsts Pēteris Kļava.
