Mūsdienām neparastu ainu vērojam Strasbūras kafejnīcā Francijā – sēž vīrs un lasa drukāto avīzi, nevis lūkojas viedtālrunī. Gluži kā pirms piecdesmit un simt gadiem. Tie vārdi, kas papīrā iespiesti, šķiet īstāki, paliekošāki, tie nenozūd virtuālajos mākoņos, tie ir te – manā priekšā, un es tos varu uztvert ne tikai ar acīm, bet arī ar prātu un sirdi, varu sataustīt un sasmaržot – apmēram tā viņš skaidro savu gadiem ilgo uzticību īstai avīzei.
Tikšanās laikā šomēnes ar kādu Eiropas Parlamenta darbinieku – latvieti – Briselē viņš atzinās, ka vēlas pasūtināt sava reģiona avīzi uz Eiropas galvaspilsētu, lai to tur lasītu. Tur būtu gan mājas smarža, gan izjūtas, tikai padārga tā abonēšana uz ārzemēm. Es ieteicos, ka iespējams taču abonēt lētāko interneta versiju. «Tas nu gan nav okei; tur nav avīzes dzīvības.» Tā joprojām turpinās sarunas par drukāto presi, kurai ir gan atbalstītāji, gan noliedzēji. Tā jau 75. rudeni, cauri visādiem laikiem, ar dažādiem nosaukumiem, ik nedēļu lasītāji saņem arī laikrakstu «Bauskas Dzīve».
Avīzēm pasūtinājumu daudzums ik gadu, pat pusgadu sarūk. «Bauskas Dzīvei» reģionālo laikrakstu vidū vēl ir ceturtais lielākais abonentu skaits – aiz Liepājas «Kurzemes Vārda», Cēsu «Druvas», Valmieras «Liesmas» un Limbažu «Ausekļa». Jā, nav viegls darbs – lasīt… īpaši šajā steigas un vieglās uztveršanas laikmetā. Tomēr ticu vārdiem, ko šodienas numurā intervijā saka Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons: «.. žurnālistika strādā uz gudrāko auditorijas daļu.. gudrs ir tas, kurš.. grib vēl daudz ko uzzināt lasot, klausoties un skatoties.» Paldies jums visiem, «Bauskas Dzīves» uzticīgajiem un gudrajiem lasītājiem, par sadarbību un kopābūšanu! Ceru un ticu, ka esat jau avīzi abonējuši arī 2020. gadam, kas būs piesātināts un interesants ne tikai to apzīmējošo ciparu dēļ.
