Jāņuguns maģija, uguns spēks
Jau izsenās rakstu liecībās par latviešu dievībām un ieražām jāņugunis minētas kā svinētāju spēka, prieka un auglības avots. Kaut kas maģisks un pievelkošs ir klusi sprēgājošā bērza malkas pagalē – kamīnā, maizes krāsnī vai mīlīgu siltumu izstarojošā ugunskurā. Ir tik tīkami raudzīties šaudīgajās liesmiņās.
Īsākā nakts un garākā diena atkal pārāk ātri pienākusi un tikpat steidzīgi dosies projām. Ko mums nozīmē šīs darbu steigā aizvadītās dienas? Vēl vienas brīvdienas vai pārdomu pilnas sarunas ar sevi un dabu? Šķiet, līdzīgi kā ziemas saulgriežos, arī vasarā gribas ieraudzīt vai atrast ko neparastu. Tikai reizi gadā tiek svinēts vasaras saulgriežu brīdis, pavisam klusi vai skaļā draugu pulciņā, bet pat vissiltākajā naktī gribas izjust jāņuguns tuvumu un spozmi.
Uguns ir viena no četrām stihijām un arī lielajiem paradoksiem, vienlaikus būdama gan dzīvības sargātāja, gan posts un nelaime. Viens no ticējumiem, ko aprakstījusi folkloriste Janīna Kursīte, ir par vietas izvēli mājas celšanai. Iecerētajā vietā esot nolikti divi cimdi – viens ar oglēm, otrs ar maizi. Tad esot sūtīts mazs bērns, lai atnes vienu cimdu. Ja atnesis to ar oglēm, mājvieta vērtēta kā nedroša un tāda, kas nākotnē var nodegt. Ja bērns atnesis cimdu ar maizīti, tad tur arī māja būvēta. Tautas gudrība teic, ka māju nedrīkst būvēt vai atjaunot vietā, kur tā jau reiz degusi. Un tādu ticējumu ir daudz. Arī buramvārdi un uguns apturēšanas vārdi mūsu zintniekiem allaž bijuši pa rokai.
Lai nu kā, svinēsim mums atvēlēto laiku un sasmelsimies šai naktī pilnu sirdi ar gaismas svētību un mīlestību, ar labsirdību un prieku, ja arī ne viss izdodas, kā cerēts. Ļausimies atkal lielajai laikmaiņai, kas nesusi un joprojām nes cilvēces laivu cauri gan dabas, gan pašu radītajām stihijām.
