Viņš apzaga… slimu cilvēku
Autobusā Rīga–Bauska, uzrādot invalīdes biļeti, kas ir bez maksas, iekāpa arī kāda slima sieviete, bez somiņas, tikai rokās turēja divas cepumu paciņas un invaliditāti apliecinošu dokumentu. Brauciena laikā viņa nespēja mierīgi nosēdēt, ik pa brīdim cēlās augšā, staigāja šurpu turpu… Lieki bilst, ka gan šoferim, gan pasažieriem viņa «krita uz nerviem». Bauskā es biju sievieti ievērojusi, viņas problēmu zināju, un, ja saproti, – tad nekaitina.
Iecavā vairāki pasažieri izkāpa, arī slimā sieviete. Mani tas nedaudz uztrauca, jo viņai taču līdz Bauskai jābrauc, kur nu te Iecavā liksies. Tad pamanīju vīrieti, kurš, paņēmis no sievietes sēdvietas cepumu paciņas, strauji izkāpa. Nodomāju, ka tas būs kāds slimās personas paziņa, kurš viņai aiznes aizmirstās lietas…
Bet tad sieviete atgriezās salonā, bija izgājusi uzsmēķēt, autobuss izbrauca no pieturvietas, viņa drudžaini sāka meklēt cepumus. Aiz muguras sēdošie jaunekļi apliecināja, ka tos paņēmis kāds vīrietis. Tad arī es sapratu, ka tas bija prasts zaglis, turklāt vēl – degradēts cilvēks. Jo cik gan zemiskam jābūt, lai garīgi slimai sievietei nozagtu divas cepumu paciņas un trakākais – invalīdes apliecību. Lieki bilst, ka jutos draņķīgi, sāku apsvērt, ka varēju taču skaļi vērst uzmanību uz vīrieti ar svešām mantām rokās. Tiešām naiva – nespēju pat iedomāties, ka zog arī cepumu paciņas, turklāt – no slima cilvēka. «Viņš nozaga? Viņš nozaga?» izmisīgi un daudzkārt vaicāja sieviete.
Šis gadījums, protams, var lieku reizi vērst uzmanību uz to, lai allaž pieskatām savas mantas, jo, izrādās, ir zagļi, kas nesmādē pat nieka saldumus. Taču mani par pašu zagšanas faktu vairāk uztrauc daļas sabiedrības pagrimums – tiek izrādīta nevis līdzcietība un atbalsts vājiem un slimiem, bet šie neaizsargātie cilvēki vēl tiek aplaupīti. Mūs sāk pārņemt patiesu cilvēcisku jūtu – sirsnības un līdzcietības – deficīts.