Tā mēs sakām katru gadu, bet vai tā no sirds, vai tikai teikšanas pēc? Un vai arī tas prieks tikai vārds, vai tiešām prieks? Šogad patiesi klusie Ziemassvētki. Baznīcas cita tukša, cita – pustukša. Citus gadus Ziemassvētkos sanāca uz baznīcām dievlūdzēji, šogad nekā. Tā mēs tiekam sodīti par pašu iedomību, egoismu, paštaisnību. Nevar saprast, kam klausīt.
Es neatbalstu valdības lamāšanu, izsmiešanu, nonievāšanu. Tas ir tas pats, kas ģimenē izsmej vai pazemo sievu vai otrādi. Mēs neaizdomājamies līdz tam, ka mēs paši sevi lamājam un zākājam. No malas raugoties, viegli apriet, galvenais, ka pašam nekas nav jādara un arī nedara. Ir grūti, nav darba, trūkst naudas, esam spiesti sēdēt mājās, visi kļūst nervozi, bet uz galvas nekrīt bumbas, nebrauc virsū tanki, nav ceļmalas pilnas ar līķiem. Mēs esam dzīvojuši pietiekami labi un mierīgi. Bet kādreiz par to visu ir jāmaksā, un nu ir pienācis tas brīdis, kad maksājam. Saskatīsim arī tajā sliktajā kaut ko labu. Paturēsim prātā to kā mierīgāku un labāku ikdienas pavadīšanu, ne pa vienam, bet visi kopā, kaut attālināti.
Novēlu, lai jaunais gads ātrāk aizvāc to slimību, kas bendē cilvēku nervus un arī pašus. Pildīsim, ko liek valdība! Nu nav tur tikai nesaprašas, bet ļoti gudri cilvēki, es domāju, arī viņi ir apjukuši un reizēm nezina, ko darīt. Vēlu viņiem sajust īsto brīdi, kad mainīt Tikumus, un par to lai laikus uzzina tauta!
Saviem vecsauliešiem novēlu izturību. Tamborēsim, muzicēsim, dziedāsim, rakstīsim, spēlēsim teātri katrs savās mājās, lai, kad satiksimies, mums ir, ko parādīt, pastāstīt un kopā papriecāties par paveikto! Sirsnīgu, laimīgu jauno gadu vēlu visiem, un smaidīsim, kaut asaras birst!
