Ko pieradinām mēs, kas pieradina mūs…
Vēlā rudenī malkas šķūnītī uzradās kaķene ar kaķēnu, īsti mežonēni, bet, kad un no kurienes tie varēja atnākt, īsti nezinu. Melno kaķenīti ar baltu «priekšautiņu» un baltām kājiņām, likās, biju manījusi dārza nomalē jau agrāk. Nebūtu dīvainīšus vēl ilgi ieraudzījusi, ja vien mazo neatrastu pavisam slēgtā vietā, kur glabājas graudi. Netīši iesprostotais bija tā pārbijies, ka noslēpās vēl tālāk, turpretim kaķenīte ne soli neatkāpās no vietas, kur mazais bija patvēries. Kad tas beidzot tika brīvībā, abi acīmredzami it kā nepieradināmie mežonēni projām negāja, un nekas cits neatlika,– nācās tiem atvēlēt patvērumu un ēdienu.
Kas tie ir – bēgļi vai pamestie? Neticami iebaidītie kustonīši nu jau atstaigā līdz mājas slieksnim, bet rīta un vakara solī ir atbildības izjūta, ka jāpieskata arī svešinieki.
Vai nav tā, ka dzīvnieku pasaule ir mūsu pašu spogulis? Vai nav tā, ka dažkārt glābiņu redzam bēgšanā no atbildēm, no atbildības un galu galā no patiesības? Vai nav tā, ka it bieži jūtamies pamesti un pat aizmirsti, jo svarīgs ir tikai viss globālais? Varam jau prātot, kā labāk, pieradināt vai būt pieradinātam, bet atbildība pastāv jebkurā gadījumā.
Arvien biežāk sabiedriskajā vidē ieskanas teikums: «Kad tas viss beigsies, mēs būsim citādāki.» Gribas taču ticēt vienam sniegbaltam rītam, vēl vienai sniegbaltai brīvībai, vēl vienai sniegbaltai mīlestībai.Vai esam ievērojuši? Kopš zināma laika daudz ciešāk ieskatāmies gan paziņu, gan svešinieku acīs. Gribas pazīt sastapto vai varbūt rast apliecinājumu savām šaubām un neziņai un saprast, kā jūtas citi – vai tāpat?
Bet kad (kad?) tas viss beigsies, mums atkal būs jāmācās viens sniegbalts rīts – pieradināt citam citu, paļauties citam uz citu, bet par visu vairāk uzticēties un nebaidīties.
