Šredingera bērnudārznieki
Daudzi droši vien ir dzirdējuši pasaulē slaveno paradoksu par Šredingera kaķi, kas vienlaikus esot dzīvs un miris. Nestāstīšu, kā šis domas eksperiments radās. Šoreiz – par to, ka šādu pretrunu izdevās novērot arī tepat Latvijā, jo vienas un tās pašas personas vienā laikā tiek atzītas gan par infekciozām, gan tādām, kas neizraisa infekciju.
Dati liecina, ka slimības simptomi ir mazam skaitam pirmsskolas vecuma bērnu un arī skolēnu, kas inficēti ar «Covid-19» vīrusu. Manuprāt, tas nozīmē, ka bērni ir nekontrolējamā infekcijas grupa – var būt inficēti vairāku bērnudārza grupu audzēkņi, bet tas pamanāms tikai tad, kad saslimst kāda audzinātāja.
Bērnudārzu un skolu darbības aizstāvji min argumentu, ka saslimušie bez infekcijas pazīmēm slimību neizplatot. Kā redzams, arī valdība tam tic, tāpēc pirmsskolas izglītības iestādes turpina strādāt un pieņem visus bērnus.
Ja šādai valdības attieksmei var piekrist, tad ļoti izbrīna, ka notiek tieši pretējais. Izrādās, bērnudārza vecuma bērniem, kuru vecāki slimo ar «Covid-19», esot jāpaliek mājās, jo viņi esot kontaktpersonas. Un te man loģika «salūst». Ja jau mazi bērni, kas slimo bez simptomiem, «Covid-19» neizplata, kāpēc viņiem jāsēž mājās, kad sasirguši vecāki? Ja nu tomēr viņi infekciju izplata, kāpēc atvērti ir vismazāk kontrolējamie infekcijas avoti? Tad jau ir tā, ka bērni vienlaikus gan izplata, gan neizplata infekciju atkarībā no tā, kā kurā brīdī izdevīgāk.
Vērojot situāciju gan pērn februārī un oktobrī, gan šī gada februārī, ir skaidrs – ja kāds vēlas cīnīties ar infekciju, tā ir jākontrolē. Ja atstāj nekontrolējamus infekcijas avotus, ir muļķīgi slēgt veikalus, pieprasīt komandantstundu, aizliegt skaistumkopšanas procedūras. Varbūt tomēr kādam tas ir izdevīgi?