«Kad Tēvuzeme vaļā stāv…»
Apsolīju sev – nerakstīšu par TO. Bet kā lai klusē, kad «Tēvuzeme vaļā stāv…»? Slēdzam bērnudārzus un skolas, bet atveram satiksmi uz trešajām pasaules valstīm. Tad vēl netiešā reklāma par to, cik labi ir Šrilankā un vēl visur citur. Brauciet, izmantojiet iespējas, un muļķi, kas tam netic! Patiesi, ko gan nozīmē daži tūkstoši mirušo, salīdzinot ar kopējo ekonomisko labumu un ieguvumu. Patiesi, ko gan nozīmē nedaudzi tromboembolijas dēļ mirušie salīdzinājumā ar lielo ieguvumu, ko sniedz vakcīna vispār.
Ja Latvijas sabiedrība jau nebūtu pārāk nogurusi no vispārējā stulbuma, pasvītroju, nevis no «covida» pandēmijas, tad varbūt atrastos spēki, kas rosinātu tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā par valdības nolaidību, bezdarbību un apzinātu/ neapzinātu ļaunprātīgu nāvju izraisīšanu no «Covid-19» sakarā ar novēlotiem un aizkavētiem lēmumiem un neadekvātu rīcību. Taču, šķiet, arī tas varētu būt veltīgs pasākums, jo manī arvien vairāk rodas pārliecība, ka bīstamākais vīruss Eiropā ir nevis Lielbritānijas, Ugandas vai Tanzānijas, bet «Briseles vīruss».
Bet ir tā, kā ir! Jauks teiciens, kas atbrīvo no konkrētības un arī atbildības. Diemžēl. Un izrādās – kolektīvo spriedzi, kas uzkrājas jo dienas, jo vairāk, var noņemt ar nomierinošu līdzekli – naudas mētāšanu.
«Covid-19» drīzāk līdzinās atombumbai ar varākiem triecienviļņiem: pirmais – tieši vīrusa dēļ saslimušie un mirušie; otrais – tuvinieki, kas cieš līdzi fiziski un morāli, trešais – iesaistītā sabiedrība un ekonomika, kam liegtas normālas darbības funkcija; ceturtais – fiziskās brīvības ierobežotības dēļ radītais psihiloģiskais trieciens, kas rada nomāktību un depresiju. «Junior Achievement» pētījums pauž, ka 70 procentu jauniešu jūtas depresīvi un neapmierināti ar skolā sasniegtajiem rezultātiem, kā arī ir pilni neziņas par gaidāmo pārbaudījumu rezultātiem.
Taču vēl būtiskāk – svarīgu jautājumu balsojumos netieši tiek atstumta sabiedrības daļa, kas kaut kādu iemeslu dēļ neietilpst tehnoloģiju «advancētajā» slānī.
