Vientuļa saucēja balss tuksnesī
Bērzkalnos par lieku «pilsētvides mēbeli» kļuvis bērnu un jauniešu iecienīts skeitparks. Nevajadzīgs tas ir biedrībai, kas to sarūpēja, nederīgs tas ir vietvarai, jo par svešu mantu tā rūpi nenesīšot. Pārņemt pašvaldība to negrasās, līdzekļus skeitparka atjaunošanā ieguldīt neesot tiesīga, jo īpašums svešs. Sanāk gan, ka remontam investēt budžeta naudu tā nevar, bet nojaukšanai gan spējīga artavu ziedot. Traucēklis tas ir arī apkārtnes iedzīvotājiem, jo pa rampu skrejošo braucamrīku skaņa laužas cauri māju sienām un traucē ikdienas rāmo mieru, nekārtības un atkritumi sagādā galvassāpes namu apsaimniekotājiem.
Nepieciešama šāda būve ir vien sabiedrības daļai, kuras balsstiesības ir gaužām vājas. Viņiem jāsamierinās ar to, kā gribēs un lems pieaugušie. Turklāt laiks sakritis ar pandēmijas ieviestajiem ierobežojumiem, kad slēgtās telpās aktivitātes nenotiek, bet brīvā dabā apkārtnē daudz alternatīvu nav. Sportam mums tapušas megabūves – peldbaseins un sporta halle, bet šajā laikā tās nokļuvušas dīkstāvē. Skeitparkā sastaptie jaunieši, ekstrēmo sporta veidu cienītāji, sarunā atzīst, ka šie objekti neesot priekš viņiem. Bumbas dīdīšana, ņemšanās ar stieņiem vai peldēšana viņus neuzrunājot. Draugu lokā puiši varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, cik ir tādu, kas apmeklē pilsētas stadionu un kas pirms ierobežojumu ieviešanas gāja uz Bauskas peldbaseinu. Viņi sapņo par sev tīkamām būvēm – betona skeitparku, BMX trasi, iekštelpu skeitparku, kādu kārtīgu aktīvās atpūtas parku ar daudziem elementiem. Taču, ja sapņi nerealizējami, viņi lūdz skeitparku Bērzkalnos «atdzīvināt». Taču izskatās, ka tā ir vien kā vientuļa saucēja balss tuksnesī, – nav neviena, kas sadzirdētu, visapkārt ir tikai tukšums un smiltis, un varbūt kādi negaisa zibeņi.
