Neliekties un iesaistīties!
Priekšā brīvdienas, kurās arī dažādi svētki svinami, – 1. maijā Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena; 2. maijā pareizticīgo Lieldienas un tad visus vienojošais 4. maijs, kas deva iespēju nākamos gados dažādu pārliecību cilvēkiem brīvi atzīmēt savus svētkus.
Pirms 31 gada – 1990. gada 4. maijā – desmitiem tūkstoši cilvēku pulcējās Rīgas centrā pie toreizējās Augstākās padomes nama, kurā tagad atrodas Latvijas Republikas Saeima. Todien izšķīrās Latvijas liktenis – pirmo reizi pēc padomju okupācijas sākuma demokrātiskā veidā ievēlētais Latvijas parlaments lēma par mūsu valsts neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Daudzi no ārā stāvošajiem Augstākās padomes sēdi klausījās no mājām līdzi paņemtajos radiouztvērējos, balsošanas laikā skaļi skaitot līdzi par valsts neatkarību atdotās balsis.
Man sanāca paziņojumu par deklarācijas pieņemšanu noklausīties vilciena Rīga–Tallina vagonā vietējā translācijā jeb padomju laikā sauktajā «radio točkā». Braucām uz Igaunijas žurnālistu forumu. Kamols kaklā sakāpa.
Protams, emocijas, cerības un entuziasms bija milzīgs. Daudz kas ir piepildījies un īstenots, bet vēl vairāk darāmā. Tikko nācās risināt domu apmaiņu par to, ka tautiešiem pietrūkst drosmes vietējai varai norādīt uz viņu kļūmēm. Nav mums Putina, bet vienalga kalpu galvas liekšana kungu priekšā nav iznīdēta. Tauta joprojām baidās skaidri pateikt, ka karalis ir pliks. Ar šo mums būtu sevī jācīnās, jo brīvai un demokrātiskai valstij iebiedētības sindroms neder.
Neder arī vienaldzības un neieinteresētības attieksme, kas izpaužas pašlaik, mēnesi pirms pašvaldību vēlēšanām. Ja vispār aizies uz tām, nobalsos par «kaut ko». Lielākās bremzes valsts attīstībā esam mēs paši – ar kalpu iztapību un vienaldzīgo malā stāvēšanu. Tāpēc svētkos mums novēlu – neliekties un iesaistīties!
