Formāts, kas nenoveco
Bija laiks, kad tās bija lielas naudas pazīme. Ja tavas mājas plauktos bija grāmatas, tas liecināja par lielu turību. Tomēr pagāja laiks, un grāmatas kļuva aizvien vairāk pieejamas visiem, līdz mūsdienās varam atzīt, ka katrs no mums var ne tikai nopirkt, bet arī izdot grāmatu.
Šo iespēju izmantojis Kristaps Auzāns, kurš kopā ar Mārīti Ozoliņu izdevis grāmatu par savu tēvu Vilni Auzānu «Vilnis. Atmiņas un žurnālista Viļņa Auzāna laika tvērums». Grāmata, kas reizē būs krāšņa vēstures liecība par laikiem, kad Vilnis Auzāns «Bauskas Dzīvē» rakstīja savas redakcijas slejas.
Par grāmatu nozīmi runāja arī diskusijās par apvienotā Bauskas novada nākotni. Bauskas tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Turkupole-Zilpure uzsvēra, ka vēstures zinātāji aiziet viņsaulē. Viņu liecības ir vērts apkopot, lai vairāk uzzinātu paši par savu novadu un veicinātu to, par ko daudzi politiķi sola cīnīties, bet lēmumu pieņemšanas procesā mēdz aizmirst, – lai veicinātu patriotismu.
I. Turkupole- Zilpure uzsvēra, ka ir gan tie, kas varētu pastāstīt, gan tie, kas varētu grāmatas uzrakstīt. Vienīgais, ko vajag – atbalstu gan no līdzpilsoņiem, gan pašvaldības.
Saprotu, ka mūsdienās populāri ir paust viedokli, ka papīra grāmatas ir aizejošā «paaudze», ka vietā nāk interneta video un elektroniskās grāmatas. Jāatgādina, ka ar televīzijas ienākšanu arī runāja, ka radio pazudīs, bet iznāk pamazām tieši otrādi – mūsdienās radio atgūst savu otro elpu. Tāpat papīra grāmatas – tagad tās iegūst lielāku un paliekošāku nozīmi.
Nesen vajadzēja atrast dažas dzejas rindas. Izcēlu no plauktiem Raini, Jāni Peteru, Montu Kromu, Kornēliju Apškrūmu, Sarmīti Gausiņu-Elksni, Andri Vējānu, Inesi Puricku, Jāni Sudrabkalnu un daudzus citus. Lasīju, meklēju un vienkārši baudīju šo procesu – ne jau vienmēr jāmeklē ir internetā.
