Trauslā brīvības robeža
Kas to būtu domājis, ka cilvēks, kas ir izslimojis kādu kaiti, ir privileģēts? Pašlaik sarunās ar daudziem izskan satraukums par praktiski veselu cilvēku atturēšanu no sporta, izklaides, dažādu labsajūtas pakalpojumu saņemšanas un sniegšanas, ja viņi nav «brīvprātīgi», piespiedu kārtā vakcinējušies vai pārslimojuši «kovidu», turklāt jāuzrāda dokuments – jo paredzēta tā visa kontrole.
Protams, ir gudri un svarīgi gādāt par visas sabiedrības drošību, būt atbildīgiem. Bet man rodas pārdomas, cik efektīva ir vakcīna, ja joprojām sapotētajiem jābaidās no tiem, kas to medicīnisku indikāciju vai iekšējās pārliecības dēļ nav darījuši.
Par kādu brīvību un izvēles iespējām iestājamies? Visvairāk brīvība tiek pārkāpta, kad cilvēki nezina savus pienākumus un tiesības. Juristi skaidro, ka normatīvajā regulējumā Latvijā darba devējam pašlaik nav paredzētas tiesības noteikt obligātu prasību vakcinēties pret «Covid-19». Līdzīgu skaidrojumu par to sniedzis arī tiesībsargs Juris Jansons, norādot, ka vakcinācija pret «Covid-19» normatīvajos aktos nav norādīta kā obligāta, tā ir brīvprātīga un nevar būt piespiedu kārtā iniciēta no darba devēja puses. Tāpēc valdības sabiedrības sadalījums «izredzētajos» un pārējos nešķiet demokrātijai atbilstošs un veselīgu gaisotni sabiedrībā veicinošs.
Parasti visam, kas «ar varu», rodas pretestība. Pašiniciatīva rodas no izpratnes un izvēles iespējām. Līdzīgi ir ar vēlēšanām. Uzskatu, ka tomēr savu vienīgo, dārgo balsi nevajadzētu «nosviest» zemē, tomēr uz iecirkni doties vai nedoties katrs izlemj pats. Kā pārliecinājos, sarunājoties ar iedzīvotājiem novada nomalē, neiešana rodas no neticības. Tā jau daudzās jomās.
Beidzot silta saule mūs priecē – gan «izredzētos», gan pārējos. Tomēr, manuprāt, šis ir laiks, kad mums tomēr būtu jāpaliek vienam veselam – sabiedrībai, tautai ar brīvību izvēlēties.
