Eiropas Savienība (ES) tiecas uz arvien ilgtspējīgāku un
videi draudzīgāku saimniekošanu. Atkritumu pārstrādāšana ir būtisks
elements, lai bloks varētu sasniegt savus mērķus. Taču līdz šim ES ar to
nav sekmējies. Ievērojams daudzums Eiropas iedzīvotāju saražoto
plastmasas atkritumu tiek eksportēti uz trešajām valstīm, kur tos
visbiežāk nepārstrādā. Vides aizstāvji mudina Briseli aizliegt ES
plastmasas atkritumu eksportu. Pret to iebilst atkritumu eksportētāji,
kuri norāda uz ES atkarību no pārstrādātājiem ārvalstīs.
Eiropas iedzīvotāji katru
gadu rada vidēji 25 miljonus tonnu plastmasas atkritumu, no kuriem
pārstrādā tikai 30%. 2019. gadā ES eksportēja 1,5 miljonus tonnu
plastmasas atkritumu, galvenokārt uz Turciju, Malaiziju un Indonēziju.
Tas bija ievērojami mazāk nekā 2016.gadā, kad no bloka teritorijas
izveda 2,6 miljonus tonnu plastmasas atkritumu.
Šāds kritums lielā mērā
bija saistīts ar to, ka Ķīnā 2018. gadā stājās spēkā stingri plastmasas
atkritumu importa ierobežojumi. Iepriekš ES dalībvalstis plastmasas
atkritumus eksportēja galvenokārt uz Ķīnu.
Vides aktīvisti apgalvo, ka
liels daudzums ES eksportēto plastmasas atkritumu galamērķa valstīs
netiek pārstrādāti, bet gan nonāk izgāztuvēs, okeānā, vai arī tos
sadedzina. Visā pasaulē aptuveni 85% pludmalēs savākto atkritumu ir no
plastmasas, bet mikroplastmasas piesārņojums jūrās un okeānos apdraud
tur mītošos augus un dzīvniekus.
1. janvārī ES spēkā stājās
jauni noteikumi plastmasas atkritumu eksportēšanai un importēšanai. Tie
aizliedz nešķirotu, bīstamu un grūti pārstrādājamu plastmasas atkritumu
eksportu uz valstīm, kuras nav Ekonomiskās sadarbības un attīstības
organizācijas jeb OECD biedres.
Nevalstiskās organizācijas
“Zero Waste Europe” atkritumu politikas eksperts Pjērs Kondamēns
uzskata, ka ES jaunie noteikumi nav pietiekami stingri un nerisina
plastmasas atkritumu radītā piesārņojuma ietekmi uz vidi valstīs, uz
kurām tos eksportē. “Plastmasas atkritumu straumes, kuras vairs nevar
eksportēt uz valstīm ārpus OECD, piemēram, Dienvidaustrumāziju, tagad
nonāk pārsvarā Turcijā, kas ir OECD dalībvalsts. Mēs esam redzējuši,
kāda tam ir ietekme Adanas pilsētā, kur regulāri deg nelegāli izgāzti
atkritumi un liels daudzums Eiropā saražotu atkritumu nonāk dabā,”
Kondamēns sacīja “Euranet Plus News Agency”.
2020. gadā Turcijā nonāca
447 tūkstoši tonnu plastmasas atkritumu no ES dalībvalstīm. Tas bija 20
reižu vairāk nekā 2016. gadā, kad ES uz Turciju eksportēja 22 tūkstošus
tonnu plastmasas atkritumu.
Taču no jūlija Turcijā būs
aizliegts importēt vairumu plastmasas atkritumu. Aizliegumu pieņēma pēc
tam, kad vides aizstāvju organizācija “Greenpeace” publicēja video, kurā
redzams, kā netālu no Adanas pilsētas ceļmalā deg nelegāli izgāzti
atkritumi. Tie pārsvarā bija polietilēna maisiņi un plastmasas
iepakojumi produktiem, ko pārdod ES un Lielbritānijas veikalos.
Plastmasas atkritumi Turcijā, 2021.gada maijs.
Foto: AP, Mucahit Yapici
Vides aizstāvji norāda, ka
Eiropas uzņēmumi turpina eksportēt nešķirotus un bīstamus plastmasas
atkritumus uz attīstības valstīm, kas neietilpst OECD, pārkāpjot ES
noteikumus.
Maija sākumā nevalstiskās
organizācijas ziņoja par 282 konteineriem ar nešķirotiem plastmasas
atkritumiem, kas no Itālijas aizceļoja uz Tunisiju.
“Zero Waste Europe”
pārstāvis Kondamēns ir pārliecināts, ka tas nav atsevišķs gadījums.
Viņaprāt, plastmasas atkritumu pārvadāšanas bizness ir necaurredzams un
grūti izkontrolējams. Tāpēc ES esot pilnībā jāaizliedz plastmasas
atkritumu eksports un līdz minimumam jāsamazina atkritumu eksports starp
bloka dalībvalstīm.
“Mēs vēlamies pilnīgu
plastmasas atkritumu eksporta aizliegumu. Aizveram durvis, nevis
atstājam tās pusvirus. Ja mēs skaidri un gaiši nepateiksim, ka mums
vairs nav tiesību eksportēt plastmasas atkritumus, tad nebūs cita ceļa,
nekādu likumisko neskaidrību, ko var izmantot, lai tomēr kaut ko
nosūtītu. Nē, mums ir jāpasaka: tas ir pilnīgs aizliegums, tāpēc neviens
konteiners ar atkritumiem nedosies prom,” norādīja vides aizstāvis.
Šādu aizliegumu neatbalsta
juriste un atkritumu eksportētāju konsultante Eižēnija Dereviankina. Ja
plastmasas atkritumus neeksportēs, tad kur tos liks? Viņa jautā. “Ja mēs
esam masveida produktu importētāji, nevis ražotāji, tad es neredzu, kā mēs šos produktus varētu pārstrādāt. Mums nav nozares, kas spēj tos pārstrādāt.
Nav tā, ka mēs vēlamies
atbrīvoties no saviem atkritumiem un nosūtīt tos uz trešajām valstīm,
sakot: mēs nevēlamies pārstrādāt savus atkritumus. Mums vienkārši nav
tādu iespēju. Mēs varam uzbūvēt šķirošanas centrus un ražot gandrīz tīru
plastmasu. Bet, ja nav pārstrādes rūpnīcu, tad ko mums ar to darīt? Mēs
esam radījuši lielisku izejmateriālu, bet beigu beigās neviens to
nevēlas,” sacīja Dereviankina.
Viņa neslēpa, ka nozare
izmanto neskaidrības starptautiskajos noteikumos. Piemēram, Bāzeles
konvencijā, kas regulē kaitīgo atkritumu pārrobežu transportēšanu,
teikts, ka eksportētajiem plastmasas atkritumiem jābūt pareizi
sašķirotiem. Vides aizstāvjiem un atkritumu eksportētājiem ir atšķirīgs
viedoklis par to, kas ir pareizi sašķiroti plastmasas atkritumi.
