Skatīties bērna acīm
Nākot no veikala ar jaunu slīdekli bērnam, sastapu pusaugu meiteni, kas sniegotajā dienā negāja pa sētnieku notīrītu ietvi, bet priecīga brida pa sniega segas klāto zālienu.
Daudzi sarunās un interneta komentāros šķendējās par sniegu un nenotīrītiem ceļiem, citi sadrūmuši steigā skrāpēja sniegu no auto stikliem. Savukārt bariņš skolasbērnu vietās, kur kalniņi, metās uz plastmasas slīdamajiem un, pašiem par brīnumu, atrāvušies no telefonu ekrāniem, laidās no kalna. Spiedzieni, čalas, sarkani vaigi un arī mitras drēbes mammām par raizēm. Pat siltumu mīlošākos žilbinošais baltums izvilinājis laukā.
Bērni nesūkstās par aukstumu, tieši pretēji – trīcošiem zobiem apgalvo, ka «nav auksti». Viņi vēl nav pazaudējuši dabisko prieku, tas, manuprāt, nozīmē, ka viss vēl nav pagalam. Vēl ir interese par īsto dzīvi, ne tikai virtuālo.
Mums, pieaugušajiem, reizēm der pamācīties no bērniem – «atrakt» sevī zem rūpju un vilšanās kalniem paslēpto prieku. Tas gaida, kad atkal būs vajadzīgs! Un kad vēl, ja ne tagad, kad dabā un sabiedrībā ir daudz tumsas! «Bet man vēl nav tā un tā,» kāds iebildīs. Jā, man arī, tomēr mums pieder diena, nevis mūžība…
Izsauksim ārā, paņemsim aiz rokas un izvedīsim pastaigāties sapņu sniegotās pļavās! Neticu, ka esam tik pazuduši un vairs neprotam priecāties. Piecelsimies agrāk, lai nesteidzoties iemalkotu kafiju un sajustu tās aromātu, dienas gaitā būtu labi atrast kaut pusstundiņu pastaigai, lai pavērotu, kā mainās daba, kādi ir cilvēki, kā suņi spēlējas, kā kaķis ķer zvirbuli. Ieraudzīt sunīti ar amizantu «mētelīti», uzsmaidīt kādam, jo tikai ārā tas iespējams.
Baltums aiz loga, sala nekautrīgie kniebieni nebūs mūžīgi, jau šīs nedēļas otrajā pusē gaidāms atkusnis, vēstī prognozes. Laiks ķert mirkli baltuma.
