Ir klusa nakts
Ar domu ieraudzīt vismaz kādu Ziemassvētku vēsti šopirmdien rūpīgi izskatīju visus Latvijas lielākos ziņu portālus. Ziemassvētki ir minēti tikai laika prognozēs un ēdienu receptēs. Portāli līdz bezgalībai pieblīvēti ar kovida, bēgļu tuvošanās un kriminālajām vēstīm. Šur tur atslodzei – banālas tenkas par popzvaigžņu mīlas nedienām.
Nospriežu, ka mēs, latvieši, vispār esam tendēti uz negācijām, tāpēc ielūkojos dažos britu vadošo preses izdevumu portālos. Bet arī tur Ziemassvētku tuvums parādās vienīgi minējumos, kur karaliene Elizabete II ģimenes lokā svinēs Kristus piedzimšanas dienu.Vindzorā vai Sandrigemā – tāds ir svarīgākais jautājums.
Viss pārējais britu portālu saturs ir gandrīz identisks mūsējiem, tikai inteliģentāks un korektāks, bez postu un iznīcību sološiem virsrakstiem. Cerīgāk izskatās ASV laikraksta «The New York Times» virtuālā vide. Jūtams, ka cilvēki, par spīti pandēmijai, dzīvo pilnasinīgāk un radošāk. Pat dalās domās par Ziemassvētku tradīcijām ģimenēs.
Taču ne jau žurnālisti un izdevēji būtu vainojami apokaliptiskās gaisotnes radīšanā. Gribam vai ne, bet mums beidzot jāapzinās, ka pasaule ir mainījusies un it nekad nebūs tāda kā agrāk. Spēku un drosmi dzīvošanai globālās krīzes situācijā neiedvesīs ne valdība, ne psihoterapeiti. Nogurušais cilvēks to vairs nespēj rast arī sevī. Varam paļauties tikai uz Dieva žēlastību. Klusumā un vienatnē. Bez pārpildītiem dievnamiem, mirdzošām gaismiņām un baznīcu koru varenā skanējuma. Man gribas domās nemitīgi atkārtot svētās Faustīnes lūgšanu: «Mazais bērns Jēzu,/ es tevi karsti lūdzu,/ ieskauj visu cilvēci/ savas neizmērojamās žēlsirdības jūrā…»
