Codietis un kurmenietis vada biedrību, kas palīdz Ukrainai karā

Iespējams, ka viņi dzīvē nekad nebūtu tikušies. Viens parasti dzīvo Lielbritānijā un Taizemē, otrs Bauskas novada Kurmenes pagastā. Bet Krievijas iebrukums Ukrainā sagrieza visu kājām gaisā, abi ieguva daudz jaunu kontaktu, daudz paziņu un skaidru savas dzīves mērķi šim brīdim.

Codietis Ingus Ostrovskis un Artūrs Kristlībs no Kurmenes pagasta «Ieviņām» vada nesen dibināto biedrību «Tev», kas organizē humānās palīdzības kravas Ukrainas iedzīvotājiem un galveno uzmanību velta tiem latviešiem, kas pašlaik cīnās Ukrainas armijas sastāvā. Viņu abu dzīves 24. februārī izmainījās tā, kā nekad iepriekš pat nebūtu iedomājušies.

Vari – brauc un dari
Liktenis mēdz piespēlēt cilvēkiem negaidītus izaicinājumus, un tā šoreiz sanāca abiem puišiem. Piemēram, Ingus Ostrovskis pirms tam 14 gadus pavadījis ārzemēs – Lielbritānijā, Taizemē, tad atkal Lielbritānijā, un tad, 20. janvārī, izlēma atbraukt atvaļinājumā uz Latviju.

«Tā dzīve iegrozījās, ka iestrēgu tepat. Pirmajās kara dienās nevarēju saprast, ko darīt, un tad nolēmu, ka jāpievēršas kaut kam lietderīgam. Sāku nodarboties ar humāno palīdzību. Vispirms vienkārši meklēju internetā, ko un kur dara. «Facebook» ir platforma, uz kuru var skatīties dažādi, bet šajā situācijā nostrādāja labi. Daudz cilvēku bija apvienojušies, bija pieejami punkti, kur nodarbojās ar humāno palīdzību,» pirmās dienas atceras I. Ostrovskis.

Viņš sākumā pieslēdzās biedrībai «Palīdzēsim viens otram» Rīgā, Eduarda Smiļģa ielā. Viņi jau sūtīja smagās automašīnas uz Ukrainu. «Vienu dienu pakrāmē fūri, bet saproti, ka daudz kas vēl notiek. Meklēju nākamo vietu, kur var palīdzēt. Iesaistījos biedrības «Tavi draugi» aktivitātēs – tur varēja darboties jebkurā laikā. Brīvāks process – kad tu vari, tu brauc, tu dari. Tur iepazinos ar Artūru,» stāsta codietis.

Organizē braucienu
Kurmenietis līdz šim darīja to, kas absolūti nesaistījās ar humāno palīdzību vai cita veida līdzīgām aktivitātēm. «Mērķtiecīgi gāju uz to, lai var dzīvot laukos, savā saimniecībā, nodarboties ar lopkopību. Attālinātais darbs atļauj darīt daudzko laukos. Septembrī iestājos Smiltenes tehnikumā – gribēju apgūt veterinārārsta asistenta profesiju,» mierīgos laikus atceras A. Kristlībs.

«Klausījos radio, un tur ziņas par Ukrainu nebeidzas. Pēc teiktā saproti, ka situācija veidojas kritiska, un radās jautājums, ko darīt tālāk. Uzrunāju vairākus draugus. Organizēju busiņus ar domu braukt uz robežu, jo bija informācija par nenormālām bēgļu rindām, kas mēģina iekļūt Polijā. Kādā dienā mēs sapulcējāmies pie Ķekavas novada pašvaldības ēkas, kur ķekavieši bija noorganizējuši zibakciju un savākuši ziedojumus, pārsvarā ēdienu, arī segas un guļammaisus. Paralēli atsaucos aicinājumam reģistrēties tiem, kas brauc uz Ukrainu, Ventspils ielā. Sanāca tā, ka bijām ar astoņiem dažāda izmēra mikroautobusiem un visa kolonna brauca uz Poliju. Sākotnējais punkts bija Ļubļina. Tie, kas ātrāk izbrauca, šoferu čatā informēja, kur vajadzētu doties. Ļubļinā sapratām, ka vēl divi simti kilometru līdz poļu palīdzības sniegšanas punktiem. Vispār jau sanāca klasika – atbrauc un nomet savu kravu kādā stūrī ar cerību, ka izmantos humānās palīdzības sniegšanai,» stāsta A. Kristlībs.
Hibrīdkara upuri
Pazīstamā «Twitter konvoja» organizators Reinis Pozņaks, kurš organizē mašīnu plūsmu uz Ukrainu, lai palīdzētu ar transportu, ik pa brīdim norāda, ka ir tāda kosmiska sajūta, it kā pats Visums vēlas palīdzēt. Arī abiem puišiem iznācis saskarties ar šādām «kosmosa» izpausmēm, turklāt bieži vien pat uzreiz nesaprotamām.

Kad devās pirmajā braucienā uz Ukrainu, saņemts brīdinājuma zvans, ka pašlaik esot par ātru braukt, ka īstās bēgļu plūsmas būšot vēlāk. Zvans esot izbrīnījis, tomēr tāpat braukuši, bet galā iznācis konstatēt, ka taisnība vien ir. Bēgļi, kas tajā brīdī parādījās uz Ukrainas robežas, bija tā paša hibrīdkara upuri, kuru īstenoja Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko. Āzijas un Āfrikas valstu iedzīvotājus tagad diktators bija izdzinis uz Ukrainu, no kurienes tie mēģināja ar kājām nokļūt Eiropas Savienībā. «Viņi bija nogājuši kājām pamatīgus attālumus, jo vairs pastaigāt nevarēja – tā bija nodzīti. Tajā brīdī uz robežas parādījās nevis bēgļi no Ukrainas, bet gan no citām valstīm,» stāsta kurmenietis.