Dabiskie zālāji izzūd; Zemgalē to palicis pavisam maz

Dabiskie zālāji, kuros sugu sastāvs veidojies ilgstošā dabas procesu un cilvēka līdzdarbībā, Latvijā diemžēl sarūk. Aizaug, tiek aparti, apmežoti, apbūvēti, skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes «LatViaNature» projekta eksperte Agnese Priede. Viņas vērtējums: «Zemgalē to palicis maz – atlikušie dabiskie zālāji patvērušies nedaudzu upju ielejās, pavisam reti citur. Pirms dažiem gadu desmitiem parastas dabisko zālāju augu sugas kļūst arvien retākas, un dažas jau tuvojas brīdim, kad tās būs jāiekļauj aizsargājamu sugu sarakstos. Vienīgais veids, kā to novērst, ir saglabāt dabiskos zālājos. Lielam skaitam šajās dzīvotnēs mītošo sugu nav citu māju, kur pārcelties.»

Taču – ko nozīmē saglabāt, ja runājam par dabiskiem zālājiem un tajos mītošām sugām? Vecu, dabisku mežu gandrīz vispareizāk ir likt mierā, lai saglabātu tā bioloģisko vērtību, bet zālājiem šāda pieeja neder. Zālāji ir jāapsaimnieko, lai tie būtu bagāti ar krāšņi ziedošiem savvaļas augiem, kas savukārt pievilina, baro un ļauj izdzīvot tik svarīgajiem apputeksnētājiem – tauriņiem, kamenēm, bitēm, arī putniem u. c.

Pēdējos pāris gadu desmitos tradicionālā tautas zināšana par pļavu apsaimniekošanu diemžēl gājusi mazumā. Tās vietā saknes laiduši aplami uzskati par pļavu daudzveidības saglabāšanu – ka nevajag pļaut, ka vajag pļaut vēlu – it kā lai ļautu puķu sēklām izsēties. Zāle reizēm tiek nopļauta, bet ne savākta, vai smalcināta, atstājot biomasu guļam zemē. Protams, arī praktisku grūtību dēļ sienu reizēm nevar savākt. Taču pļavai tas nāk par sliktu.