Fiskālās disciplīnas padome: Efektīvu risinājumu inflācijas apkarošanai nav; var tikai mēģināt mazināt sekas

Ņemot vērā, ka inflācija lielā mērā šobrīd tiek importēta un veidojās no pieaugošajām energoresursu cenām, valdībai nav efektīvu risinājumu inflācijas mazināšanai, intervijā aģentūrai LETA norāda Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētāja Inna Šteinbuka, piebilstot, ka tādēļ vienīgais, ko valdība var darīt, ir mēģināt mazināt inflācijas sekas. Labākais risinājums ir mērķēti atbalsti mazaizsargātajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar augstu izaugsmes, eksporta un inovācijas potenciālu. Pēc viņas teiktā, lai arī kara un ģeopolitisko satricinājumu laikā fiskālā disciplīna nav pirmā prioritāte, Latvijai ir taupīgi un mērķēti jārīkojas ar budžeta izdevumiem. Jāpatur prātā, ka Latvijai ir izdevies noturēt salīdzinoši zemu valsts parāda līmeni un labu reputāciju starptautiskos finanšu tirgos, kas atļauj aizņemties līdzekļus par zemām procenta likmēm.

Fiskālās disciplīnas padome (FDP) ir kritizējusi valdībā atbalstīto plānu kompensēt energoresursu cenu pieaugumu 50% apmērā visiem iedzīvotājiem, norādot, ka tas nav mērķēts atbalsts. Kā būtu bijis jādara? Vai vēl ko var labot?

Es to īsti nesauktu par kritiku, bet norādījumu, ka energoresursu pieauguma kompensācijas varēja būt vēl mērķētākas. Lai to izdarītu, ir nepieciešams ieguldīt lielu darbu, integrējot esošās informācijas sistēmas – Centrālās statistikas pārvaldes, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes iedzīvotāju reģistrus -, lai iegūtu pilnvērtīgu mājsaimniecību ienākumu novērtējumu. Šobrīd šāda novērtējuma nav. Valdība, sniedzot atbalstu, šobrīd orientējas uz indivīdiem, bet cilvēki pārsvarā dzīvo ģimenēs, un mājsaimniecību rocība krietni atšķiras no individuāliem ienākumiem. Ja ir ģimenes galva, kas ļoti laba pelna, bet ir vairāki bērni un nestrādājoša sieva mājās, ienākumi proporcionāli sadalās vai var būt otrādi – pensionārs dzīvo viens ar labu pensiju un atbalsts īsti viņam nav nepieciešams. Ja valsts rīcībā būtu adekvāta informācija par mājsaimniecību ienākumiem, atbalsta mehānismu varētu izveidot daudz mērķtiecīgāku.

Šo darbu vajadzēja sākt laicīgi, jau Covid-19 akūtas krīzes laikā, kad valdībai bija jālemj par pabalstu mehānismu iedzīvotājiem. FDP jau iepriekš, arī citi eksperti, vairākkārt atkārtojām par nepieciešamību izveidot mērķētu atbalstu, bet diemžēl divu gadu laikā mājsaimniecības ienākumu datubāze nav tapusi. Visticamāk, no pabalstiem mēs tuvākajā laikā netiksim vaļā. Cerams, ka uz nākamā gada apkures sezonu attiecīga datubāze tiks izveidota.

Es perfekti apzinos, ka arī ideāla datubāze nepasargā no kļūdām, piemēram, cilvēks var negodīgi reģistrēt savu dzīvesvietu, pelnīt Īrijā, bet reģistrēties Latvijā. Tāpat problēmas ir ar darbiniekiem, kas saņem “aplokšņu algas” utt. Tādēļ svarīgi izveidot arī kontroles mehānismu, kas nodrošinātu, ka atbalsts tik tiešām nonāk pie tiem, kam tas ir visvairāk nepieciešams.

Kādas sekas uz budžetu plānotajam atbalstam prognozējat?

Mūsuprāt, šobrīd plānotā energoresursu atbalsta apjoms – 350 miljoni eiro – nākamajai apkures sezonai ir ļoti samērojams, ņemot vērā, ka iepriekšējās ziemas sezonas atbalsts budžetam izmaksāja ap 400 miljoniem eiro. Tomēr uzskatu, ka prognoze par 350 miljonu eiro vērto atbalstu ir diezgan optimistiska. Šobrīd mēs dzīvojam augstās inflācijas laikā, kad energoresursi kļūs arvien dārgāki. Kaut gan pēdējā laikā naftas cenas sāk iet uz leju un attiecīgi Latvijā benzīna cenas nedaudz samazinājās, arī tā nav īsti laba ziņa, jo naftas cenu samazināšanās mākslīga naftas deficīta apstākļos Krievijas agresijas dēļ nozīmē, ka pasaules ekonomika ieiet recesijā. Attiecībā uz gāzes cenām neko optimistisku mēs neredzam, un prognozes ir diezgan pesimistiskas. Valdība īsti nevar ietekmēt inflācijas cēloni un cīnās ar inflācijas sekām, sniedzot atbalstu iedzīvotājiem. Attiecīgi pieaug budžeta deficīts.

Stabilitātes programmā valdība prognozē, ka budžeta deficīts šogad sasniegs 6,5% no IKP. Ja būs nepieciešamas lielākas energoresursu cenu kompensācijas, arī budžeta deficīts varētu būt lielāks, kaut gan paaugstinātā inflācija palielina arī nodokļu ieņēmumus un mazina aizņemšanās nepieciešamību.

Kā mūsu valdības plānotais atbalsts izskatās uz kaimiņvalstu fona, Eiropas Savienības (ES) fona?

Galvenie valsts atbalsta virzieni ir līdzīgi visās ES valstīs. Tomēr salīdzināt atbalsta programmas nav viegli, ņemot vērā, ka katrai valstij tomēr ir dažādi attīstības rādītāji, tostarp ekonomikas potenciāls, iedzīvotāju ienākumu līmenis, nevienlīdzība, nabadzība utt. Atšķiras arī budžeta iespējas un fiskālie rādītāji. Ir valstis, kurām ārējais parāds ir ļoti liels, piemēram, Grieķija, Spānija, savukārt ir valstis, kurām parāds nemaz nav liels, kā Somijai, Igaunijai un arī Latvijai. Līdz ar to katrai valstij ir savas iespējas un nepieciešamība sniegt atbalstu. Tomēr, ņemot vērā, ka šogad Latvijā ir plānots augstākais budžeta deficīts ES, var secināt, ka mūsu valsts sniedz maksimāli iespējamo atbalstu. Šogad kopējais atbalsts Covid-19 un energoresursu cenu kompensācijai varētu sasniegt 6% no IKP. Tas ir daudz, bet pastāv risks, ka varam neiekļauties arī šajā rāmī un budžeta deficīts būs augstāks par plānoto.

Kas šobrīd būtu efektīvākie risinājumi, lai mazinātu cenu pieauguma ietekmi uz iedzīvotāju pirktspēju? Uzņēmumu konkurētspēju?

Ņemot vērā, ka inflācija lielā mērā tiek importēta un veidojās no pieaugošajām energoresursu cenām, valdībai nav efektīvu risinājumu inflācijas mazināšanai. Inflācijas cēlonis ir “ārpus Latvijas”, tādēļ vienīgais, ko valdība var darīt, ir mēģināt mazināt inflācijas sekas. Labākais risinājums ir mērķēti atbalsti mazaizsargātajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar augsto izaugsmes, eksporta un inovācijas potenciālu. Ja šādi uzņēmumi saskaras ar problēmām augsto energoresursu izmaksu dēļ, tad būtu prātīgi tos atbalstīt. Protams, ir jāskatās, ko dara kaimiņi, lai mūsu uzņēmumi nezaudē konkurētspēju kaimiņvalstu intensīvu atbalsta programmu dēļ. Joprojām gaidām ES regulējumu energoresursu nodokļu jomā, kas nodrošinātu vienādu pieeju ES dalībvalstīs un vienlīdzīgākus konkurences apstākļus.

Esat norādījuši, ka augošās inflācijas apstākļos ir jāsamazina valdības tēriņi, kas vēl vairāk palielina inflāciju. Kas, jūsuprāt, būtu jāsamazina, kādi projekti jāiesaldē?

Jebkādos apstākļos ir svarīgi samazināt neefektīvus tēriņus. Skaidrs, ka valdībai ir vesela rinda ar problēmām, kuru risināšana prasa valsts budžeta līdzekļus, piemēram, nav zināms, kāda būs situācija ar Covid-19 rudenī, pieaugošās energoresursu cenas, nepieciešams atbalsts Ukrainas bēgļiem, nepieciešamība arī pēc investīcijām enerģijas ražošanas kapacitātes palielināšanā, tāpat nepieciešama valsts militāro spēju stiprināšana. Nemaz nerunāju par investīcijām izglītībā, zinātnē… Ir skaidrs, ka prasību un prioritāšu ir ļoti daudz. FDP kompetencē gan nav norādīt, kādus izdevumus var samazināt, bet ir skaidrs, ka būtu lietderīgs kritisks un radikāls iestāžu funkciju un izdevumu audits. Arī zinot, cik strauji pieaug būvniecības cenas, ļoti kritiski jāvērtē, kādas valsts investīcijas varētu dot atdevi un palielināt ekonomikas izaugsmi un kādus investīciju projektus varētu atlikt. Nesaku, ka pavisam atteikties no šiem projektiem, bet neīstenot vismaz šobrīd.

Eiropas Centrālā banka (ECB) ir paaugstinājusi bāzes procentu likmes. Vai un kāda tam būs ietekme pašreizējos augošās inflācijas apstākļos?

ECB procentu likmju celšana ir absolūti neizbēgama un, iespējams, pat nedaudz novēlota. To ļoti labi ilustrē redzētā eiro vērtības krišana, salīdzinot ar dolāru. Pieaugot kredītu “cenai”, samazināsies pieprasījums un attiecīgi samazināsies cenas, taču vienlaicīgi pieaugs recesijas risks. Recesiju, vēlams, nepieļaut, tādēļ ar procentu likmju celšanu ir jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem.

ECB lēmuma ietekme uz Latvijas ekonomiku būs neliela. Latvijas fiskālā politika kopš lielās finanšu krīzes ir bijusi kopumā atbildīga, un, lai arī valsts parāda apkalpošana nedaudz sadārdzināsies, es nesagaidu lielas problēmas. Arī Latvijas nekustāmā īpašuma tirgus neizskatās pārkarsis, lai procenta likmju kāpums spētu izraisīt radikālu cenu kritumu ar negatīvām sekām. Esmu vairāk nobažījusies par Itāliju, Grieķiju un citām valstīm ar augstu parāda līmeni. Jau tagad var redzēt, kā palielinās procenta likmju plaisa starp Vācijas obligāciju un vairāku dienvidvalstu obligāciju ienesīgumu. Tas ir potenciāls drauds visai eirozonai, un ECB jau domā par jaunu instrumentu izveidi, lai risinātu šo problēmu.

Kam būtu jāmainās, lai inflācijas kāpums apstātos? Kad tas būtu paredzams?

Galvenais, lai beigtos karš un lai beigtos Krievijā pastāvošais režīms. Tā gan šobrīd ir utopija, tādēļ jāskatās, ko var reāli darīt. Ir tikai divi veidi, kā var mazināt inflāciju. Pirmais ir ECB ierobežojoša politika.

Šāda politika ir nepieciešama inflācijas samazināšanai, kas ir priekšnoteikums ilgtspējīgai un sabalansētai ekonomiskai izaugsmei. Tomēr procentu likmju kāpums, visticamāk, bremzēs ekonomisko izaugsmi un palielinās valstu parādu apkalpošanas izmaksas, it sevišķi valstīs ar augstu parāda līmeni. Latvijai gan šie riski ir salīdzinoši nelieli.

ES monetārās un fiskālās politikas veidotāju, proti, ECB un Eiropas Komisijas (EK) rīcība augstas un pieaugošas inflācijas apstākļos ietver ierobežojošo monetāro politiku un atbalstošo fiskālo politiku. EK ir paziņojusi, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējā klauzula būs spēkā arī 2023.gadā, dodot eirozonas valstu valdībām lielāku elastību, veidojot nākamā gada budžetu. Šī ir unikāla situācija, kad monetārās un fiskālās politikas instrumenti ir savstarpēji pretrunīgi. Tā ir izskaidrojama ar to, ka “gāzes” kara un cenu strauja pieauguma apstākļos valsts atbalsts, īpaši mazturīgiem iedzīvotājiem, ir vitāli nepieciešams. ES, kā jau minēju, dod priekšroku inflācijas seku mazināšanai. Ja mākslīgi rodas gāzes deficīts, tad nekas cits neatliek, kā cīnīties ar sekām. Nevar cilvēku atstāt ļoti smagā situācijā un tikai cīnīties ar inflāciju, kuru tāpat nevarēs apstādināt vai vismaz būtiski ietekmēt.

Energoresursu cenu samazinājums var notikt pie diviem scenārijiem – Krievijā radikāli mainās režīms, un tā atsāk normālas attiecības ar rietumvalstīm. Vai energoresursu izstrādes kapacitātes palielināšana rietumvalstīs, kam gan nepieciešams ilgāks laiks. Latvijas Banka prognozē strauju inflācijas samazinājumu nākamgad līdz 7%. Jāatdzīst, ka šī prognoze ir izstrādāta lielas nenoteiktības apstākļos un tikai laiks rādīs, vai šī prognoze piepildīsies.

Pašlaik inflācijas kāpumu lielākoties nosaka ārējie faktori. Taču vai ir arī kaut kas tāds, ko vajadzētu darīt Latvijā (ja neskaitām jau iepriekš minētos valdības tēriņus)?

Būsim godīgi, valdībai šobrīd nav daudz iespēju kontrolēt inflāciju, jo, kā minējāt, to lielā mērā nosaka ārējie faktori. Ļoti riskanta opcija ir samazināt nodokļus, jo tā negarantē efektīvu inflācijas samazināšanos, toties garantē ievērojamu budžeta ieņēmumu samazināšanu.

Piemēram, martā Polija ieviesa ambiciozu pret inflāciju vērstu programmu uz sešiem mēnešiem. Neskatoties uz to, jūnijā inflācija Polijā sasniedza 15,6% (februārī tā bija 8,5%). Un tas ir lielajā Polijas ekonomikā, kurai ir savi resursi, ogles, kas ir vairāk autonoma un pašpietiekama. Latvijas iespējas ir vēl mazākas. Nodokļu samazināšana inflāciju nesamazinās.

Ja EK visām dalībvalstīm sniegtu ieteikumus par vienoto rīcību energoresursu nodokļu jomā, tad būtu pamats saskaņoti piemērot nodokļu instrumentus inflācijas ierobežošanai.

Cik reāli ir tas, ka Latvija nonāks tā saucamajā inflācijas spirālē?

Šāds risks pastāv. Pieaugot mājsaimniecību izmaksām, pieaugs arī strādājošo spiediens kāpināt algas. Algām pieaugot, sāks palielināties pieprasījums, kas savukārt paaugstinās inflāciju. Rezultātā varētu veidoties apburtais loks jeb inflācijas spirāle. Savukārt, ja iedzīvotāju ienākumi ilgstoši atpaliks no inflācijas un mazinās pieprasījumu, tas var novest pie reālo ienākumu samazināšanās, kas bremzētu ekonomikas izaugsmi. Labā ziņa ir tā, ka pašlaik algu pieaugums atpaliek no inflācijas pieauguma. Pirmajā ceturksnī darba samaksa pieauga par 6,9%, salīdzinot ar 2021.gada pirmo ceturksni, bet inflācija tajā pašā laikā pieauga straujāk – par 9,2%. Tas ievieš zināmu optimismu.

Latvijas, Eiropas ekonomikai pēc Covid-19 krīzes, kas jau prasīja milzīgu finansējumu, sekoja Krievijas-Ukrainas karš ar jauniem izaicinājumiem, milzīgu un pieaugošu ietekmi uz ekonomiku, nepieciešamību pēc finansējuma gan Ukrainas militāram atbalstam, bēgļiem, atbalstam pieaugošās inflācijas apstākļos utt. Pa kuru laiku, lai valsts budžeti, ekonomikas “atvelk elpu”, ja citas izejas jau nav, kā vien aizņemties un maksāt?

Šajā, ekonomikai smagajā, situācijā vietā ir atcerēties veco teicienu – karā kā jau karā. Ceru, ka Latvijai izdosies pārvarēt Krievijas sāktā kara izraisītas ekonomiskās grūtības un sekas ar iespējami mazākiem zaudējumiem gan ikvienas ģimenes makā, gan valsts budžetā. Protams, ģeopolitisko satricinājumu apstākļos fiskālās disciplīnas ievērošana nav pirmā prioritāte. Būdama FDP priekšsēdētāja, arī es uzskatu, ka šajā brīdī fiskālā disciplīna ir tikai viena no prioritātēm, par kuru tomēr nedrīkst aizmirst. Gan FDK, gan arī EK uzstājīgi rekomendē Latvijai taupīgi un mērķēti rīkoties ar budžeta izdevumiem, kaut gan formālo ierobežojumu valsts izdevumiem un budžeta deficītam pagaidām nav. Jāpatur prātā, ka Latvijai ir izdevies noturēt salīdzinoši zemu valsts parāda līmeni un labu reputāciju starptautiskos finanšu tirgos, kas atļauj aizņemties līdzekļus par zemām procenta likmēm. Aicinu arī turpmāk rūpēties par labu reputāciju, kuru tik viegli pazaudēt un ļoti grūti atgūt.

Valsts aizsardzības dienesta izveide pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir atbalstāma, taču nepieciešams finansējums no valsts budžeta, pēc aptuvenām aplēsēm, pat līdz 800 miljoniem eiro. Cik tas ir reāli šādu finansējumu no valsts budžeta atrast?

Provizoriskais novērtējums – 800 miljoni eiro -, protams, ir ļoti daudz, taču ģeopolitiskā situācija liek mums stiprināt savas aizsardzības spējas, un valdība ir pieņēmusi konceptuālu lēmumu pakāpeniski palielināt izdevumus aizsardzībai. Es neesmu militārās jomas eksperte, tāpēc nevaru spriest, vai ar 800 miljonu eiro pietiks.

Es teiktu, ka atrast papildu līdzekļus budžetā ir problemātiski, tādēļ ir jāmeklē veidi, kā palielināt budžeta ieņēmumus. Un recepte ir tikai viena – ir jākāpina produktivitāte, inovācijas un ekonomikas izaugsme, kā rezultātā būs vairāk nodokļu ieņēmumu un līdzekļu budžetā, tostarp aizsardzībai. To ir viegli pateikt, bet ļoti grūti izdarīt. Nepieciešamas masīvas investīcijas ekonomikā. Šobrīd ārvalstu investori nestāv rindā, lai investētu Latvijā un Baltijas valstu reģionā, jo tas nav uzskatāms par ļoti drošu. Jāsaka, ka ES fondu, tostarp Atveseļošanās un noturības fonda, nauda šobrīd ir gandrīz vienīgais investīciju avots. To nepieciešams pēc iespējas efektīvāk izmantot.

Labā ziņa gan ir pēdējās EK prognozes, kur Latvijai šogad tiek prognozēta augstāka IKP izaugsme nekā vidēji ES – ap 3,9%. Pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšēja gada attiecīgo periodu, mums bija ļoti strauja IKP izaugsme – 6.7%, bet jau otrajā ceturksnī IKP pieaugums palēninājās līdz 2.6%. EK prognozētais IKP pieaugums ir ļoti optimistisks, salīdzinot ar LB un FM scenārijiem. Mēs neesam pasargāti no tā, ka ceturtajā ceturksnī var iestāties recesija. Tas gan neaizvedīs vidējo gada izaugsmi mīnusā, bet var krietni samazināt pieauguma tempu.

Ko pašlaik Latvijas ekonomikai nozīmē ģeopolitiskās izmaiņas, kuras tiek salīdzinātas arī ar jauna “dzelzs priekškara” parādīšanos? Cik gatavi tām ir Latvijas uzņēmumi?

Kara scenāriju diez vai uzņēmumi paredzēja, tādēļ, protams, uzņēmumiem ir jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, it sevišķi augstajām energoresursu cenām, un tas prasa laiku. Brīnumaini pirmajā ceturksnī valsts IKP pieauga par 6,4% – augstākais rādītājs Baltijā. Rādītāju par otro ceturksni vēl nav, bet drīz būs pieejami, tad arī vairāk redzēsim kara ietekmi uz valsts ekonomisko izaugsmi.

Noteikti būs strukturālās izmaiņas tirdzniecības bilancē, kas jau ir daļēji notikušas. Karadarbība Ukrainā un sankcijas pret Krieviju būtiski mainīja Latvijas eksporta apjomu ne tikai uz Krieviju, bet arī Baltkrieviju un Ukrainu. Vēl 2021.gada pirmajā ceturksnī eksporta īpatsvars uz šīm valstīm kopumā veidoja 10%, bet jau šī gada pirmajā ceturksnī tas kritās līdz 7%. Eksporta apjoms sāka samazināties jau pirmajā ceturksnī un kritās par 7%, savukārt aprīlī eksporta apjoms uz šīm valstīm kritās par 33%. Pretēja situācija ir ar importu no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas, kas kopumā pirmajā ceturksnī pieauga par 77% (it īpaši no Krievijas par 113%) un arī aprīlī uzrādīja pieaugumu 14% apmērā. To var izskaidrot ar to, ka, paredzot sankcijas, uzņēmumi centās ievest visu, ko vien var. Drīz importa apjomi stabilizēsies vai samazināsies. Viennozīmīgi, ka uzņēmumiem būs jāmeklē jauni, stabilāki eksporta tirgi. Tas ir diezgan liels izaicinājums. Principā esmu optimistiska par biznesa spējām pielāgoties jaunajiem apstākļiem, bet viegli nebūs. Pavisam nesen cerīgi izskatījās sadarbība ar Ķīnu, bet tagad ES skatās uz Ķīnu ar lielu piesardzību, turklāt Ķīnā ir gaidāma recesija. Arī ES izaugsme būs ļoti mērena. Jaunajos apstākļos strukturālo izmaiņu virzienu ir grūti prognozēt.

Cik ilgi Latvija vēl var atļauties audzēt valsts parādu?

Šim gadam prognozētais parāda līmenis ir 45,7% no IKP, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES. Tā kā nominālā IKP pieaugums augstas inflācijas apstākļos ir straujš (š.g. 1.ceturksnī 19%), tas spēj nodrošināt parāda attiecību pret IKP pieņemamā līmenī. Kredītreitingu aģentūras uztur Latvijas kredītreitingu nemainīgi augstā līmenī (S&P Global A+, Fitch Ratings A-). Mums ir ļoti augsti kredītreitingi, kas ļauj aizņemties lēti un uz izdevīgiem nosacījumiem. Pēc Māstrihtas kritērijiem valsts parāds var sasniegt pat 60% no IKP, lai gan kā FDP vēlamies, lai parāda līmenis ievērojami nepārsniegtu 50% no IKP. Tas nozīmētu, ka mums vēl ir zināms drošības spilvens. Arī Covid-19 laikā brīdinājām, ka nevajadzētu strauji palielināt parāda apmēru, jo var sekot nākamā krīze. Protams, neviens negaidīja, ka no vienas krīzes uzreiz nokļūsim nākamajā. Tas labi ilustrē, cik svarīgi ir saglabāt drošības spilvenu, nepieļaujot valsts parāda straujo kāpumu.

Latvijas Banka jūnija sākumā palielināja Latvijas IKP pieauguma prognozi šim gadam no iepriekš martā lēstajiem 1,8% līdz 2,9%. Vai šogad ir cerība uz gandrīz 3% ekonomikas pieaugumu? Kāds būs nākamais gads? Cik reāli ir recesijas riski?

Lielās nenoteiktības dēļ ir ļoti grūti atbildēt uz šiem jautājumiem. Ir ļoti daudz nezināmo, kas ietekmēs IKP – kara gaita Ukrainā, Covid-19 izplatība rudenī, energoresursu cenas, parlamenta vēlēšanas. Pie veiksmīgas apstākļu sagadīšanās, pēc EK domām, IKP var sasniegt arī 4% šogad. Tomēr recesijas riski ir lieli. Recesija var iestāties šogad pēdējā ceturksnī vai nākamgad.

Kādi riski fiskālās disciplīnas jomā šobrīd ir saskatāmi līdz ar rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Ko vēlētos sagaidīt no jaunās Saeimas, valdības fiskālās disciplīnas jomā?

Līdz ar vēlēšanu tuvošanos jebkurā demokrātiskā valstī palielinās populistisku lēmumu risks ar negatīvu fiskālo ietekmi un spiedienu uz budžetu. Par laimi, vismaz pagaidām es neko tādu neredzu. Izskatās, ka valdošajai koalīcijai ir augsti reitingi un vēlētāju atbalsts, lai nevajadzētu tērēt papildus budžeta naudu. Ideālā variantā gribētos spēcīgu valdību, kas apzinās fiskālās disciplīnas nozīmi, bet arī tautsaimniecības izaugsmes dzinēju, kuru varētu raksturot ar trīs vārdiem – izglītība, investīcijas un inovācijas.

Kad Latvijai vajadzētu atgriezties pie sabalansēta budžeta?

Vispārējā EK izņēmuma klauzula būs spēkā arī 2023.gadā, līdz ar to, iespējams, sākot ar 2024.gadu, valdībai būs jāsāk virzīties uz fiskāli ilgtspējīga budžeta pusi. Šobrīd par to ir pāragri runāt, gribētos ticēt, ka viss normalizēsies, karš beigsies, Covid-19 tiks pārvarēts, un ar 2024.gadu sāksim dzīvot laimīgu dzīvi.

Vai jau esat paanalizējuši partiju programmas, un kādi ir secinājumi par tām?

Šo jautājumu atstāsim politologu un vēlētāju ziņā. Kā FDP vēlamies, lai partijas saprot, ka arī šādos ekonomiskās un politiskās turbulences laikos ir nepieciešams domāt par atbildīgu fiskālo politiku un valsts fiskālo ilgtspēju.

Foto: Latvijas radio