Rajevskis: Lielais neizlēmušo vēlētāju skaits var nest dažādus pārsteigumus

Pirms 14.Saeimas vēlēšanām partijām ir salīdzinoši zemi reitingi – tas liecina par neizlēmušo vēlētāju lielu skaitu, kas var nest dažādus pārsteigumus, intervijā aģentūrai LETA sacīja politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis. Politikas eksperts arī vērš uzmanību partiju līderu agresīvajai kampaņai saistībā ar savstarpējo rēķinu kārtošanu – it īpaši starp atsevišķiem valdības koalīcijas partneriem.

Kas šajās Saeimas vēlēšanās varētu būt lielākā intriga?

Ja mēs skatāmies uz partiju reitingu augšdaļu socioloģiskajās aptaujās, tad ļoti interesanta ir konkurences līnija starp “Jauno Vienotību” (JV) un “Apvienoto sarakstu” (AS). No vienas puses JV ir premjera un valdības partija, AS savā vairākumā ir ārpus Saeimas esošu politiķu spēks, un tā premjera amata kandidāts Uldis Pīlēns, kurš, ja neskaitām viņa kādreizējo atrašanos Tautas partijā, ir jauna seja politikā. Taču savās īpašībās šie spēki ir kaut kur līdzīgi, un AS piedāvā alternatīvu klasiskajiem JV vēlētājiem, kuri ir mēreni, saprot realitāti un “nepavelkas” uz kaut kādiem nereāliem solījumiem. Tas vienmēr ir izaicinājums partijām pēc četru gadu būšanas pie varas, jo to vēlētājiem var būt sajūta, ka pēc šī laika tomēr vajag kaut ko pamainīt. Tādēļ šī konkurences līnija starp JV un AS ir ļoti interesanta, un jautājums ir, kā viņi sadalīs vēlētājus, jo atrodas vienā nišā.

Otrs ļoti interesants moments būs “Attīstībai/Par” pret “Progresīvajiem”. Jautājums ir arī, vai “Progresīvie” tiks parlamentā. Es joprojām atrodos to pusē, kuri domā, ka viņiem būs sarežģīti pārvarēt 5% barjeru. Mēs to jau redzējām pirms četriem gadiem, kad visi teica “būs, būs, būs”, bet viņi savāca tik tikko 3%. Viņu reitingi pirms vēlēšanām bija krietni labāki nekā pēc tam rezultāti. Tas ir skaidrojams ar vēlēšanu sistēmu, kurā ir vēlēšanu apgabali, un visos šajos apgabalos tomēr vajag redzamus līderus. Turklāt viena lieta ir aptaujās teikt, par ko balsosi, cita lieta ir tiešām aiziet un nobalsot. “Progresīvo” potenciālais elektorāts varētu būt arī tas, kurš līdz iecirkņiem nemaz neaiziet, jo nebija laika, vēlēšanu dienā ārā ir labs laiks, iepriekšējā vakarā Tallinas ielas kvartālā bija svētki un no rīta galva sāp utt.

Trešā intriga, protams, ir nacionālā apvienība (NA) pret “Konservatīvajiem”. “Konservatīvie” ļoti mēģina dažādos veidos izkustināt savu reitingu, tostarp uzbrūkot NA, jo pagaidām reitingu tabulas neko labu viņiem nerādīja. Turklāt svarīgi ir nevis punkti aptaujās, bet gan reitinga dinamika. Piemēram, AS mēs šo kāpjošo dinamiku redzam, un ir pilnīgi vienalga, kādi ir skaitļi. “Konservatīvo” reitinga dinamika ir plakana. Pagājušajās vēlēšanās “Konservatīvie” nokoda gabalu no NA elektorāta, un tagad ir redzams, ka šis elektorāts daļēji ir atgriezies atpakaļ, un skaidrojums varētu būt virkne nekonsekventu “Konservatīvo” balsojumu. Tādēļ, pirmkārt, būs interesanti, vai “Konservatīvie” tiks parlamentā, un otrkārt, kādi būs viņu rezultāti, salīdzinot ar NA, jo pēc tam galu galā visiem būs jāsēž pie viena galda.

Tālāk var runāt par tā saucamajiem krievu partijām. Te ir “Saskaņa” ar savu visai nesaprotamo politiku, kas ir no 24.februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā nosodīšanas līdz lēmumam nepiedalīties balsojumā par referendumu neatzīšanu okupētajās Ukrainas teritorijās. Viņi taustās, trūkst konsekvences, un īsti nav saprotams, ko viņi savam vēlētājam saka. Pretī viņiem ir Latvijas krievu savienība (LKS) un “Stabilitātei!” ar konsekventu, radikālu rusofīliju. Daudziem vēlētājiem tas pat var šķist par daudz. Tai pašai LKS no vēlēšanām līdz vēlēšanām konsekventi ir ap 20 000 balsu, un viņu veiksme vienmēr ir bijusi atkarīga no kopējās vēlētāju līdzdalības vēlēšanās. Kas attiecas uz “Stabilitātei!”, tad ir redzams, ka viņi neģenerē sev jaunus vēlētājus, viņi orientējas uz tiem pašiem radikālajiem vēlētājiem, bet jauniešu auditorijā. Tādēļ viņi pamatā atņem balsis LKS, varbūt nedaudz arī “Saskaņai”. Tomēr ar orientēšanos uz jauniešu auditoriju vienmēr risks ir tajā, ka viņi var arī neaiziet uz vēlēšanām.

Tas var nozīmēt, ka kāds no viņiem var arī netikt Saeimā?

Es domāju, ka LKS un “Stabilitātei!” viens otru kanibalizē. Es nedomāju, ka risks neiekļūt Saeimā būtu “Saskaņai”, jo diezin vai LKS un “Stabilitātei!” varētu “apēst” tik lielu zīmolu. Tomēr, ja vēlēšanās būs laba līdzdalība un kopumā būs liels vēlētāju skaits, tad LKS un “Stabilitātei!” var nepārvarēt 5% barjeru.

Savukārt, ja līdzdalība ir zema?

Jā, tad viņi var iekļūt parlamentā. Šo partiju problēma ir tajā, ka viņiem ir diezgan ierobežots vēlētāju skaits – tāds diezgan marginalizēts “krimnašists” -, un viņiem nav, no kurienes ņemt jaunus vēlētājus.

Vai kaut kas interesants parādās partiju reitingu svārstībās?

Tas, ko uzreiz var pateikt, paskatoties uz datiem, – reitingi ir zemi. Piemēram, SKDS augusta aptaujā, ja mēs atmetam visas tālākās modifikācijas par iespējamo vēlēšanu rezultātu, pārvarot 5% barjeru, JV bāzes reitings ir ap 10%. Tas ir līderis mēnesi pirms vēlēšanām! Es atvainojos, bet 10% nav līdera rezultāts! Pirms četriem gadiem līdera reitings bija 20%, un kopā virs 10% bija vismaz trīs partijas. Tas, ka viss plaukts pašlaik atrodas ļoti zemu, ir jocīga situācija, un man pašam tam nav skaidrojuma.

Vai ir minējumi?

Iespējams, cilvēki nespēj pieņemt lēmumu, par ko balsot. Es gan nevarētu teikt, ka nebūtu izvēles iespējas. Hipotētiski tas var būt saistīts ar krīzes sajūtu. Krīze vienmēr cilvēku apziņā saistās ar esošajām valdošajām partijām. Bet alternatīva arī ir briesmīga, jo pie varas neesošās partijas, izņemot AS, arī nespēj neko prātīgu piedāvāt. Tad tu kā vēlētājs nevari izšķirties. Ja reitingi ir tik zemi, tad ir fantastiski liels neizlēmušo balsu skaits, kas var iet uz pārdali, un pārsteigumi var būt visvisādi. Šis zemais plaukts pasaka tikai to, ka mēs varam gatavoties vēlēšanu pārsteigumiem.

Vai ir bijis kaut kas interesants un uzmanību piesaistošs vēlēšanu kampaņās?

Mana iekšējā sajūta ir, ka mums tik agresīva vēlēšanu kampaņa nav bijusi vēl nekad. Turklāt te es nerunāju par reklāmām, bet gan par savstarpējo rēķinu kārtošanu. Visi šie “uzbraucieni” no [“Attīstībai/Par” līdera Arta] Pabrika [JV līderim Krišjānim] Kariņam, “Progresīvie” pret “Attīstībai/Par”, “Konservatīvie” pret NA. Īpaši interesanti ir šie savstarpējie kašķi koalīcijas ietvaros, jo viņi taču labi saprot, ka, ja nonāks Saeimā, tad būs pirmie no potenciālajiem sadarbības partneriem sarunās pie galda. Es gribu redzēt, kā pēc tam, kad Pabriks un [“Attīstībai/Par” Saeimas frakcijas vadītājs Juris] Pūce ir pārbraukuši pāri Kariņam, viņi sēdīsies pie galda aiz aizvērtām durvīm un sāks runāt. Es Kariņa vietā vispirms pajautātu: “Ko tu par mani esi teicis? Tu taču labi zināji, ka mēs abi te būsim, vai tad ne?”

Tad ir viss šis skandāls ap Valsts ieņēmumu dienestu, kas ir tipiska starppartiju rēķinu kārtošana vismaz veidā, kā tas izpaužas. Visa šī lieta varēja būt arī mazāk publiska – aizturēja, notiek izmeklēšana utt. Taču veids, kā to tiek mēģināts kurbulēt, ir ļoti politisks.

Tādēļ tāda agresivitāte nav redzēta ļoti sen.

Protams, vēl viena lieta, kas jāmin, – šīs ir pirmās vēlēšanas, kad partijām ir valsts piešķirts finansējums un tajā pašā laikā pietiekami augsti pieļaujamie vēlēšanu kampaņu tēriņu griesti. Tas atkal atgriež vecajos laikos, kad varēji tērēt, cik gribi, un nauda ir. Tajā pašā laikā ir ierobežots komunikācijas kanālu skaits. Piemēram, ļoti maz ir pieejama televīzijas reklāma, kur iepriekš varēja iztērēt teju neierobežotu līdzekļu apjomu. Rezultātā partijas meklē dažādas alternatīvas, kā sasniegt savu vēlētāju.

Vai tas ļauj teikt, ka politikā samazinās naudas loma?

Nē. Drīzāk ir tas, ka tiešām ir samazinājušies pieejamie komunikācijas kanāli. Turklāt šķiet, ka arī sodu sistēma ir pietiekami efektīva, jo neizskatās, ka kāds būtu iekārojis pārkāpt vēlēšanu kampaņu noteikumus pēc principa, ka uzvarētājus nesoda. Soda! Ja tu iekļūsti Saeimā, tev tomēr ir drošība, ka partijai četrus gadus būs finansējums. Ja tu kaut ko pārkāp, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs tev vienkārši atņem finansējumu. Tādēļ izskatās, ka šī ierobežojumu un sodu sistēma strādā. Turklāt arī medijus soda – nesen Latvijas Televīzijai piemēroja 11 000 eiro sodu. Tādēļ arī mediji nealkst kaut ko pārkāpt. Kāda jēga nopelnīt 5000 eiro, ja tevi pēc tam var sodīt ar 20 000 eiro?

Kopumā tas viss ir labi.

Vai jaunajā Saeimā varētu būt lielāka politiskā sadrumstalotība?

Tas viss būs atkarīgs no vēlētāju līdzdalības vēlēšanās. Ja līdzdalība būs zema, tad sadrumstalotība, protams, pieaugs. Zema vēlētāju līdzdalība vēlēšanās vienmēr nāk par labu politiskā spektra galiem. Tie, kas balso par LKS, “Stabilitātei!” vienā galā un NA otrā galā, ir vēlētāji, kas ir izlēmuši. Var līt lietus, plosīties vētra vai Covid-19, viņi būs vēlēšanu iecirknī jau no rīta un nobalsos! Zema līdzdalība vēlēšanās vienmēr sit pa vidējā spektra partijām. Mērens cilvēks bieži padomā, ka “gan jau ievēlēs bez manis”. Tas ir vēlētājs, kas parasti balso par JV, AS, “Attīstībai/Par” un līdzīgām partijām.

Ko tad mēs varam prognozēt par vēlētāju aktivitāti 14.Saeimas vēlēšanās?

Gribētos, protams vismaz 50%, bet drīzāk jau būs tuvāk 40%.

Es domāju, ka ļoti daudz būs atkarīgs no tā, vai uz vēlēšanām nāks krievvalodīgie. Pēdējos padsmit gadus krievvalodīgo vēlētāju balsu monopols piederēja “Saskaņai” un par viņiem atdoto balsu skaits visu laiku kritās. Turklāt nebija tā, ka šie cilvēki nobalsoja par kādu citu, viņi vienkārši neatnāca uz vēlēšanām. Viņi ir vīlušies tajā, ka nekas nemainās.

Es arī neticu, ka latviešu vēlētāji tagad pēkšņi nāks uz vēlēšanām daudz vairāk. Vienīgais, kurš iepriekš vēlēšanām bija spējīgs pievilkt jaunas balsis, bija [KPV līderis] Artuss Kaimiņš. Viņš spēja pievilkt jaunus cilvēkus, kas iepriekš nekad nebalsoja. Man ir lielas šaubas, vai viņi pēc visa tā, kas notika ar KPV, atkal nāks balsot. Viņiem nav stabila ieraduma iet uz vēlēšanām, viņiem drīzāk bija motivācija, ka Kaimiņš ir jautrs, tas viss būs jautri, bet tagad šādas motivācijas vairs nav.

Varbūt viņi balsos par Alda Gobzema partiju?

Nē. Viņiem vajag, lai ir jautri. Kaimiņš visam spēja piedot arī tādu artistiskumu un jautrību. Gobzems, tas ir par “gruzonu”. Viņš ar to savu “gruzīšanos” šai elektorāta daļai nav aizraujošs.

Ir gaidāmas arī protesta balsis?

Ir laimes lāča gaidītāji, kas katru reizi grib balsot par kaut ko jaunu. Turklāt tie ir aptuveni padsmit procenti vēlētāju. Un tad ir balsotāji, kas grib kaut ko pamainīt vai atšķaidīt pie varas esošajās partijās, jo “cik tad var”. Viņu alternatīva ir AS – normāls, jēdzīgs saraksts, balsojot par viņiem, nav jābaidās, ka iestāsies kaut kāda valstiska krīze un mēs pēkšņi stāsimies ārā no Eiropas Savienības un NATO, viss notiks pieņemamos rāmjos, bet tajā pašā laikā ir jaunas sejas.

Tiem, kas staigā laimes lāča meklējumos, protams, ir izvēle. Ir Ainārs Šlesers. Turklāt, manuprāt, Šlesers ir labāka izvēle par to pašu Gobzemu, jo viņš ir daudz saprotamāks un viņam ir arī cilvēki, kas stāv aiz viņa, jo saraksts ir veidots pragmatiski un ir politikā pieredzējuši cilvēki. Te ir jāatceras, ka gribas jaunās sejas, bet balso jau par vecajām sejām. Tādēļ viņi ir labs kandidāts laimes lāča lomai. Tad, protams, seko supermargināļi – Gobzems un visi pārējie.

Kāda ietekme var būt karam Ukrainā?

Karš kā tāds, ja tā var teikt, nāk par labu JV, “Attīstībai/Par”, NA – visiem politiskajiem spēkiem, kuriem ir spēcīga un gadiem ilgi definēta attieksme pret drošību. Atšķirībā no “Saskaņas”, Šlesera, Gobzema un vēl virknes tur ir skaidrs, par ko šīs partijas iestājas un ko no tām gaidīt.

Ja turpinām par atsevišķām ideoloģiski līdzīgām partijām, tad vai Gobzemam, Jūlijai Stepaņenko un vēl citiem, kuri iepriekš “sašķēlās” dažādos politiskajos spēkos, tomēr nevajadzēja vienoties, jo tad būtu lielākas izredzes pārvarēt 5% barjeru?

Viena pieeja ir veidot daudzus sarakstus un pēc tam, kad tie tiek parlamentā, tos sapludināt. Tomēr šī pieeja der, ja tu cīnies par milzīgu balsu skaitu. Kā hipotētisku piemēru varu minēt, ka, JV, “Attīstībai/Par”, NA un “Konservatīvajiem” apvienojoties, viņi neiegūtu tik daudz balsu, cik kopsummā iegūtu, startējot atsevišķi, jo šīs partijas cīnās par vairākumu balsu – katra par 15-20%. Savukārt, ja partijas cīnās par mazu balsu skaitu, tad savstarpējā kanibālisma efekts ir daudz izteiktāks. Tādēļ, jā, kopā viņiem būtu lielākas izredzes un sašķelšanās bija kļūda. Protams, ja galvenais jautājums joprojām būtu Covid-19, ļoti emocionāla attieksme pret to, nebūtu kara un enerģētikas krīzes, tad atsevišķi viņiem būtu labāk. Tomēr pašlaik vēlētāju skaits, par kuru viņi visi cīnās, ir kļuvis mazāks un viņi viens otru kanibalizē.

Iemesls bija kaut kādas personīgās antipātijas, savstarpēja neuzticēšanās?

Visām šīm mazajām partijām ir saimnieki, un saimnieki veido stratēģiju. Nu neviens negaidīja to, ka notiks tas, kas tagad notiek Ukrainā. Pirmkārt, neviens negaidīja, ka vispār sāksies karš, otrkārt, neviens negaidīja, ka tas izvērtīsies šādi. Un kur nu vēl kāds varēja gaidīt, ka uz Latvijas Saeimas vēlēšanām Krievijā izsludinās mobilizāciju, kas savukārt ir ļoti interesants signāls Latvijas krieviem – tu sāc novērtēt to, ka tu neesi tur, bet šeit. Es domāju, ka pat tie, kas ir nepilsoņi, pašlaik domā, ka labāk ir būt nepilsonim Latvijā nekā pilsonim Krievijas austrumu frontē.

Līdz ar to nav arī gaidāms, ka daļa no līdzīgi domājošajiem sarakstiem startē atsevišķi ar mērķi tālāk gatavoties pašvaldību vēlēšanām, Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

Tas ir situatīvi. Ja tu pārvari 2%, uzreiz parādās valsts finansējums. Nu, ja nav 2%, tad neko – noraksti līdz šim ieguldīto zaudējumos un aizmirsti, nebūs šis, būs kaut kas cits.

Cik daudz partiju vispār šajās vēlēšanās varētu palikt zem 5% un neiekļūt Saeimā?

Atbilde uz šo jautājumu būtu tīra spekulācija.

Vienīgais, ko es uzreiz varu pateikt, ka tās balsis, kas tiek atdotas par partijām, kuras nepārvar 5% barjeru, automātiski nonāk “miskastē” un tiek matemātiski pārdalītas starp spēkiem, kuri pārvar 5%, tādēļ nebūtu labi, ja šādu balsu būtu daudz. Tad ir daudz cilvēku, kuri var teikt, ka mēs balsojām, mēs visu izdarījām, bet tā nav mūsu Saeima, un mēs nepiekrītam tam, ko tā dara. Tas ir slikti no iekšpolitisko sajūtu un Saeimas mandāta stipruma viedokļa.

Vai, kaut vai skatoties uz priekšvēlēšanu reitingiem, jau ir iespējams pateikt, kam ir lielākas iespējas veidot nākamo valdību?

Kam ir vieglāk otram piezvanīt? Protams, ka esošās koalīcijas partneriem! Es no sākuma teicu, ka Kariņam un Pabrikam būs grūti apsēsties pie viena galda, bet viņi ir profesionāļi. Kariņam būs vieglāk veikt šādu zvanu, nevis pēkšņi piezvanīt, piemēram, Pīlēnam, kuru viņš īsti nepazīst. Arī, piemēram, Pūcem, ir skaidrs, ka nav pat lielas starpības, kāda būs JV frakcija Saeimā, ar to sadarboties būs vieglāk. Tāpat pilnīgi vienalga, kurš būs NA frakcijā, tu zvani partijas priekšsēdētājam Raivim Dzintaram, jo viņš par visu atbild un kontrolē procesus. Savukārt, ja labs rezultāts būs AS, tad tur uzreiz būs jautājums, kuriem no AS sastāvdaļām būs vairāk vietu – zaļajiem, reģionāļiem, Liepājas partijai? Kurš būs stiprākais šajā frakcijā? Pirms būs skaidrs, kam zvanīt, būs vēl pauze, kamēr nostabilizēsies spēku samērs pašā AS frakcijā. Tādēļ pirms sadarbības sākšanas ar jauniem potenciāliem partneriem, vienmēr ir jautājums, kas patiesībā ir lācītim vēderā. Tur dažkārt var būt sabalsoti Dieva brīnumi, un ne vienmēr tas, kurš ir premjera amata kandidāts, spēj tur kaut ko kontrolēt. Atcerēsimies kaut vai to, kas notika ar [Valdi] Zatleru! Nebija vēl notikusi pirmā Saeimas sēde, kad seši deputāti no “Zatlera reformu partijas” frakcijas jau bija aizgājuši. Ar jaunajiem spēkiem vienmēr ir šis risks.

Tādēļ attiecībā uz esošajām koalīcijas partijām jautājums pat ir nevis par to, ka viņi būtu labi sastrādājušies, bet arī par to, ka šajās partijās tiek kontrolēts tur notiekošais.

Tomēr vai nebūs tā, ka šim “koalīcijas kodolam” tomēr vajadzēs, mazākais, vēl vienu partiju klāt?

Es domāju, ka šajā ziņā absolūts līderis ir AS. Viennozīmīgi.

Arī, ja mēs skatāmies uz potenciālo līderu duetu, tad tas jau iezīmējas pirmsvēlēšanu komunikācijā. Piemēram, ir redzams, ka JV nekasās ar NA. Tur ir mierīgs, diplomātisks komunikācijas stils. Es domāju, ka no šo partiju viedokļa ideāls rezultāts būtu, ja viņiem kopā būtu pietiekams deputātu skaits, lai būtu skaidrs, ka viņi ir mandāta turētāji un var izlemt, kuru pieaicināt kā trešo. Un tad iestājas problēma, jo par trešo tad grib būt gan “Attīstībai/Par”, gan AS, gan “Konservatīvie”, ja viņi tiek ievēlēti. Tad sākas tā saucamā mazākumsolīšana, kurš ir gatavs būt “mazākais brālis” uz mazākiem nosacījumiem. Tas ir scenārijs, kas var notikt.

Vai ZZS un “Progresīvie”, ja iekļūst Saeimā, ir nolemti opozīcijai?

Es domāju, ka ZZS ir stabili nolemta opozīcijai. Lai viņus paņemtu koalīcijā, kādam būs ļoti jāpārkāpj sev pāri. Tā viņu izvēlētā vēlēšanu kampaņa, nosaucot par premjera amata kandidātu Aivaru Lembergu… Es teikšu tā, nevienai no koalīcijas partijām, izņemot “Konservatīvos”, nebūtu problēmu apsēsties pie viena galda ar ZZS kā ZZS. Tie ir tie paši cilvēki, ar kuriem viņi ir sadarbojušies gadiem. Bet tagad iedomājieties, kā tas būtu Kariņam, kurš savu tālāko karjeru, visdrīzāk, redz Eiropas mērogā Eiropas Parlamentā vai Eiropas Komisijā, apsēsties pie viena galda ar Lembergu, kas ir pakļauts sankcijām. Viņš negribēs būt vienā fotogrāfijā ar Lembergu sarokojoties. Tas ir moments, kas ierobežo. Citādi ZZS varētu būt normāli partneri, bet viņi paši ir uzbūvējuši sev problēmu.

“Progresīvo” problēma ir neprognozējamība, jo visi redz to gaužām haotisko darbību Rīgas domē. Līdz ar to visi, visdrīzāk, saprot, ka, iedodot viņiem kādu ministriju, tur iestātos haoss. Parasti jau ir tā, ka darbība kādā pašvaldībā var dot priekšrocības, kā tas ir gadījumā ar NA premjera amata kandidātu, Siguldas mēru Uģi Mitrēvicu. Te kaut kas ir nobruģēts, te kaut kas ir “nopervēts”, cilvēki ir apmierināti, un viss ir labi! “Progresīvo” gadījumā Rīga bija iespēja. It īpaši pēc tā haosa, ko savas darbības beigās ieviesa [iepriekšējais Rīgas mērs] Nils Ušakovs, kad tilti brūk utt. Viņiem bija iespēja sevi parādīt. Ko viņi ir izdarījuši? Viņi šo haosu ir tikai palielinājuši. Pietiekami daudz cilvēku tagad saka: tad jau Ušakovs bija labāks! Iedomājaties, ja pie Ušakova gaužām vājā menedžmenta var atnākt un visu darīt vēl sliktāk! Nu, kuru ministriju mums nav žēl sagraut?

Foto: la.lv