Gulbe: visas cenas vēl nav pārrēķinātas, ir vēl daudz “veco” un cenu pieaugums vēl tikai būs

Pārtikas ražošanas nozare šobrīd ir ļoti lielu izaicinājumu priekšā – augošā inflācija, izejvielu cenu kāpums, energoresursu vairākkārtēja sadārdzināšanās un tam pretī cilvēku pirktspējas kritums. Uzņēmumi to līdz galam nespēj kompensēt gala produktu cenās un meklē dažādus risinājumus, lai izdzīvotu, tostarp, maina produktu sortimentu, iepakojumu, receptūras, intervijā aģentūrai LETA stāsta Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe.

“Ja iepriekš pārtikas ražošanas nozare ļoti domāja par modernizāciju, robotizāciju, daudzi pārgāja uz tehnoloģijām, tad tagad… Par ko paši uzņēmumi satraucas? Viņi ir investējuši, ir lielas kredītsaistības, lai kļūtu modernāki, bet tagad situācija ir ļoti mainījusies. Tie uzņēmumi, kas gājuši soļiem attīstības virzienā, tagad domā, vai kāds no iepriekšējiem soļiem nav bijis par ātru vai lielu, ka, atnākot šai krīzei, ar esošajām problēmām vairs nevar tikt galā,” saka Gulbe.

Kā kopumā šobrīd raksturotu situāciju lauksaimniecībā?

Vienmēr jau var gribēt labāk. Kopumā lauksaimniecības nozarē kādam iet labāk un kādam sliktāk. Varētu teikt, ka lauksaimniecības nozarē šobrīd nav briesmīgu problēmu, jo lauksaimniecības produkti ir tie, kurus vajadzēs vienmēr. Pārtika ir vajadzīga visiem, un tas ir garants šim biznesam, ka bez ēšanas jau iztikt nevarēs. Ne velti bieži izskan bažas par badu pasaulē, kā arī par to, vai vispār cilvēki būs paēduši. Latvijas lauksaimniekiem nav pamata uz nākotni raudzīties ļoti pesimistiski, bet lielā problēma ir neziņa un nesaprašana. To, kas notiks, kas būs, nevar pateikt neviens pasaules eksperts un prognozētājs, jo mēs nezinām, kas ir Putina un viņa komandas galvās. Tas ir lielais nezināmais, kas rada problēmas mums visiem pārējiem.

Kopumā lauksaimniecībā situācija ir normāla un stabila. Pamatprodukcijas ražotājiem, piemēram, graudu, iet pat salīdzinoši labi, neskatoties uz pieaugošajām resursu cenām – degvielas, enerģijas, minerālmēslu. Arī graudu gala cena ir pieaugusi.

Lauksaimniecības nozarē nav nekādas lielas panikas, bet neziņa un satraukums ir, piemēram, no kurienes būs iespēja iegādāties minerālmēslus, vai tie nāks no Ukrainas, vai paspēs iegādāties no Ķīnas un Kanādas, vai tiks mainīti ievedmuitas noteiktumi utt. Neziņa biznesā ir slikti, jo ir jāpieņem lēmumi par nākotni, investīcijām, tas nav vienkārši.

Pārtikas ražotājiem situācija ir sarežģītāka un uzņēmumiem klājas atšķirīgi. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā tiek ražoti produkti un kas ir mērķauditorija. Arī pārtikas ražotāji domā un skatās, ko var darīt citādāk, lētāk, jo visi saprot, ka, ja nebūs produktam pircēju, tad nav jēgas tam, ka esi kaut ko saražojis vai izaudzējis. Tāpēc uzņēmumi pārskata savus produktu portfeļus, samazina piedāvājuma klāstu, pārskata receptūras, kādu produktu aizstāj ar lētāku. Gribētu gan arī uzsvērt, ka cilvēki domā, ka, ja lētāks, tad nekvalitatīvāks, taču tā noteikti nav. Piemēram, ja cilvēks visu laiku ēda lasi, kas ir ļoti labs, veselīgs produkts, bet dārgs, bet tagad tā vietā ēd siļķi, kas ir daudz lētāka, bet nebūt tas nav slikts, neveselīgs vai negaršīgs produkts. Ir receptūras, kurās var aizstāt, samainīt sastāvdaļas utt. Uzņēmēji to dara. Arī iepakojumu maina, vairs ne ar tik daudz zelta burtu, par ko ir jāmaksā.

Ir gan jāsaprot, ka ir ļoti liela sabiedrības daļa, kuriem ir jāskaita katrs cents un rūpīgi jādomā, kam tērēt, bet nevajag aizmirst to, ka ir daļa iedzīvotāju, kuriem, ja pārtika maksā divas vai trīs reizes dārgāk, tas budžetā nekādu lielo robu nesitīs. Biznesā, ja tev ir pircējs, tad viņam jāpiedāvā produkcija, vienīgi jautājums, cik liela ir proporcija starp maksātspējīgo klientu un tiem, kas vairs nevar atļauties tērēt kā līdz šim.

Mani satrauc, ka Latvijas pircējs ir salīdzinoši mazturīgs uz Eiropas un pārējo valstu fona. Ja, piemēram, Nīderlandes vai Norvēģijas iedzīvotājiem būs par pārtiku jāmaksā 20% vairāk, tas ir slikti, bet viņi to samaksās, savukārt Latvijas iedzīvotajiem – labi vai slikti, bet viņi to vienkārši nevar, nav ko samaksāt. Mums ir ļoti daudz tādu cilvēku. Mēs kopumā par pārtiku no saviem ienākumiem procentuāli maksājam vairāk, bagātajās valstīs iedzīvotāji vidēji pārtikai tērē līdz 10% no saviem ienākumiem, mēs – daudz vairāk. Latvijā tā varētu būt liela problēma.

Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka visas valstis kaut kā mēģina savus ražotājus atbalstīt ar dažādiem kompensācijas maksājumiem. Ja visā Eiropā valstis savus ražotājus neatbalstītu vispār vai atbalstītu vienādā apjomā, tad tas būtu labi, bet, ja kādam ir lielāks atbalsts un kādam mazāks, tad mūsu konkurētspēja zūd, tad arī mēs sāksim pirkt vēl vairāk citu valstu produktus, jo tie būs lētāki tā dēļ, ka viņu ražotāji saņem lielāku atbalstu.

Kāds bijis šis ražas gads Latvijas zemniekiem?

Graudiem nav bijis ne labi, ne slikti, nekāds rekordražas gads nav bijis. Izskatās, ka ir pietrūcis zināšanu, jo daudzviet labības laukos vai nu slimības, vai kādi kukaiņi ir samazinājuši ražu. Raža nav izcila, bet nav arī slikta, ir normāla. Daudzviet graudi ir novākti kā lopbarība, bet tā nav slikta raža, tik lopbarību var pārdot par citu cenu.

Par dārzeņu ražu mēs vēl nevaram spriest, jo lielākā daļa vēl ir uz tīruma. Taču līdz ar to, ka šīs vasaras karstuma periodos bija arī lietus, dārzeņi šogad ir izauguši labāki un vairāk nekā iepriekšējā gadā. Citās valstīs dārzeņu audzētājiem nav veicies tik labi, piemēram, Holandē, Beļģijā, Vācijā bija liels karstums, un raža ir daudz zemāka nekā mums. Karstums pie mums arī mazinājis kaitēkļu un slimību izplatību, un kopumā raža ir gaidāma laba.

Savukārt augļkopībā šogad pavasarī ziedēšanas laikā bija vēss un bites nebija tik aktīvas, tādēļ dažviet raža nav tik liela, kā varētu būt. Kopumā pavasarī salnas nebija lielas un ievākums būs labs.

Jāatzīmē gan tas, ka, ja arī mēs Latvijā ievācam rekordražu, tas, piemēram, graudu, miltu cenu neietekmē. Mēs tirgojamies biržā, un šiem produktiem cenu nosaka pasaules tirgus. No mums ir atkarīga vietējo svaigo zemeņu cena, no ražas lieluma, bet pārējiem produktiem lielākoties tas tā nav, jo tirdzniecība starp valstīm ir ļoti aktīva. Latvijā dārzeņiem un augļiem cenu lielākoties nosaka Polija, graudiem, rapsim, cukuram un eļļai cenu nosaka birža.

Kurās lauksaimniecības apakšnozarēs šobrīd iet visgrūtāk?

Graudkopjiem, kā jau minēju, iet salīdzinoši labi. Piensaimniecībā nav tik spoži, jo viņiem barība ir kļuvusi dārgāka. Ne tikai tādēļ, ka graudi kļuvuši dārgāki, bet līdz šim liela daļa lopbarības komponenšu ir nākušas no Krievijas un Ukrainas. Tagad atrast šiem produktiem aizvietotāju nav tik vienkārši, jo katram ir savas receptūras. Mājās tā nav problēma pankūku cepšanai saulespuķu eļļu aizvietot ar olīveļļu vai rapšu eļļu, bet biznesā receptūras mainīt nav tik vienkārši, ķep ciet aparāti utt. Viss atkarīgs no tā, kā lopkopībā ir iespējams aizvietot šīs trūkstošās komponentes, kas iepriekš iepirktas Krievijā un Ukrainā.

Cūkkopība jau ļoti ilgu laiku, divus gadus, ir strādājusi ar milzīgiem zaudējumiem un ļoti zemām cenām. Tagad situācija ir nedaudz uzlabojusies. Arī šajā nozarē situācija ir ļoti atkarīga no konkrētā uzņēmuma. Tiem, kas paši ražo graudus, tiem ir labi, bet tiem, kas iepērk barību, tā ir jāpērk par augstajām cenām. Tāpat ir energoietilpīgāki uzņēmumi, ir, kas enerģiju ražo paši. Situācija ir ļoti atšķirīga atkarībā no tā, kā katrs uzņēmums strādā. Nevaru viennozīmīgi teikt, ka visiem ir labi. Arī piensaimniecībā, ja visi resursi ir jāiepērk, tad arī nav labi. Ja ir daudznozaru kompānija, kur lopbarību var audzēt pats, tad situācija ir labāka.

Ja iepriekš, vērtējot lauksaimniecības nozares, jau pa gabalu bija redzams, ka ļoti slikti iet cūkkopībā, tad tagad varētu teikt, ka sliktāk veicas arī putnkopībā tiem uzņēmumiem, kas paši neaudzē vai neiepērk un ilgstoši neuzglabā barību. Putnkopībā lielākās izmaksas veido tieši barība, bet, protams, problēmas ir arī ar apkures un elektrības izmaksām.

Kopš Ukrainas kara sākuma ir pagājis jau pusgads, kara sākumā Latvijas zemniekiem īpašu satraukumu radīja sankciju dēļ apgrūtinātā iespēja iegādāties minerālmēslus un arī jūsu pieminētās barības komponentes. Vai šajā laikā ir rastas alternatīvas? Kāda šobrīd ir situācija ar minerālmēslu pieejamību, cenu?

To nevaru teikt par visiem. Zinu, ka jau pašā sākumā, piemēram, “Zemnieku saeima” interesējās un meklēja risinājumus, kur varētu dabūt minerālmēslus. Zemnieku organizācijas ar to nodarbojas jau kopš pirmajām kara dienām. Zinu, ka Latvijas tirgū minerālmēsli atkal ir nopērkami, tiesa, salīdzinoši dārgi. Nav jau tik vienkārši, kā tikai atrast un nopirkt, arī loģistikas ķēdes ir mainījušās. Mums bija un joprojām ir problēmas ar vagoniem, mums trūkst vagonu, ar ko eksportēt graudus. Daudzos ražošanas procesos un pakalpojumos ir iesaistīta Ķīna, bet tur ir nulles tolerances politika pret Covid-19, kas pilnībā apstādina lielas pilsētas, un tā rodas pārrāvumi loģistikas ķēdēs. Ja pasūtījums kādreiz bija jāgaida nedēļu, tagad tie var būt trīs mēneši. Tas ir ļoti sarežģīti.

Kāda pašlaik uz pārtikas ražotājiem ir ietekme energoresursu cenām un citām izmaksām? Kuri pārtikas ražotāji to izjūt visvairāk?

Pārtika salīdzinājumā ar metālkausēšanu, protams, nav energoietilpīga nozare, bet vienalga tā ir energoietilpīga. Ir grūti nosaukt nozares, kuras skar visvairāk, jo katram uzņēmumam ir savs ražošanas process un risinājums. Mums, piemēram, ir zivju pārstrādes uzņēmums, kuram jau pasen ir saules paneļi, citam ir gāzes apkure, citam centralizētā apkure utt.

Pārtikas nozare turklāt vēl ir nozare ar augstu darbaspēku izmaksu komponenti, tās ir lielas. Ja iepriekš nozare ļoti domāja par modernizāciju, robotizāciju, daudzi pārgāja uz tehnoloģijām, tad tagad… Par ko paši uzņēmumi satraucas? Viņi ir investējuši, ir lielas kredītsaistības, lai kļūtu modernāki, bet tagad situācija ir ļoti mainījusies. Tie uzņēmumi, kas gājuši soļiem attīstības virzienā, tagad domā, vai kāds no iepriekšējiem soļiem nav bijis par ātru vai lielu, ka, atnākot šai krīzei, ar esošajām problēmām vairs nevar tikt galā.

Energoietilpība ir sarežģīts jautājums. Piemēram, akvakultūrā var audzēt karpas dīķos, bet var audzēt recirkulācijas sistēmā. Tam, kas audzē dīķos, energoietilpība ir minimāla, bet tam, kas recirkulācijā, ir ļoti, ļoti liels enerģijas patēriņš. Nozare ir viena un tā pati.

Eiropas Komisija ir apstiprinājusi 10 miljonu eiro vērtu Latvijas programmu lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumu atbalstam. Vai šis atbalsts būs pietiekams, kā tas izskatās uz citu valstu atbalsta programmu fona?

Es gan nemāku teikt, kāds ir citu valstu plānotais atbalsts saviem ražotājiem. Ja mūsējiem ir mazāk nekā citiem, tad ir slikti. Par to vajadzētu satraukties, ja citiem atbalsta būs daudz vairāk. Tāpat ir jāņem vērā arī samazinātais pievienotās vērtības nodoklis (PVN) pārtikas produktiem, kas ir citās valstīs. Ja Latvijas pensionāri ar autobusiem vēl vairāk sāks braukt iepirkties uz Polijas veikaliem, jo tur pārtikai PVN ir 0, tas būs ļoti slikti.

Mums jau pamatos ir ielikts, ka neesam īsti vienlīdzīgi konkurencē ar vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo lauksaimniecībā mūsu zemniekiem ir zemāki tiešmaksājumi.

Vai var teikt, ka Latvijas pārtikas ražotājiem šis būs izdzīvošanas gads un šī enerģētikas krīze var novest pie pārtikas, dzērienu ražotāju bankrotiem?

Diemžēl, jā.

Plašā apjomā, vai tie būs atsevišķi uzņēmumi?

Nedomāju, ka kāda nozare šajā ziemā vispār aizvērsies. Pēkšņi Latvijā vairs nebūs piensaimniecības vai gaļas pārstrādes, tā tas nebūs. Taču diezgan ticami, ka bankroti ir gaidāmi. Tieši tādēļ valstij un visiem mums kopā ir iemesls satraukties, jo mums jau tā ražošanas apjoms un darba vietu skaits nav tik liels. Mums katrs uzņēmums, kas spēj strādāt, spēj nodrošināt sevi un kaut pāris darbiniekus ar algām, ir svarīgs. Tiem ir liela vērtība, jo tādu ir maz. Katrs uzņēmums Latvijas ekonomikā, katrā nozarē ir ļoti svarīgs un vērtīgs.

Kas šobrīd notiek eksporta tirgos? Pārtikas un lauksaimniecības eksporta vērtība aug, bet vai arī apjomi?

Jāsaka, ka arī eksporta jomā iet dažādi, taču notiek labas un pareizas lietas. Eksportā mēs pārdodam pamatproduktus, kas ir graudi un rapsis, kā arī labi pārdodam produktus ar pievienoto vērtību. Kāpēc mēs nevaram balstīties tikai uz produktu pārdošanu ar augstu pievienoto vērtību? Jo tajā brīdī, kad pasaulē ir recesija un krīze, tad, ja cilvēkiem nav daudz naudas pārtikai, viņš nepirks cepumus, bet nopirks miltus un ceps cepumus pats. Ir labi, ka mēs eksportējam visos šajos segmentos. Lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports pieaug ne tikai vērtībā, bet arī apjomā.

Tad eksports ir tas, kas šajā krīzē pārtikas ražotājiem palīdz izdzīvot?

Arī nav tik vienkārši. Ja mūsu ražotājiem nekompensēs elektrības un gāzes sadārdzināšanos, bet citas valstis to darīs, tad mūsu ražotājs ar savu dārgo siera rituli vai zivju konservu varēs stāvēt izstādēs, bet pircējs aizies pie tā ražotāja, kuram produkts ir lētāks.

Latvijā pārtikas nozare vienmēr ir balstījusies uz eksportu, vietējais tirgus nav tik liels. Mēs graudus saražojam vairāk nekā patērējam, arī piena produktus. Eksports pārtikas nozarē ir ļoti būtisks.

Kas no lauksaimniecības/pārtikas precēm eksporta tirgos šobrīd ir veiksminieki, kam iet pretēji?

Visās nozarēs ir labāki, veiksmīgāki uzņēmumi un visās nozarēs ir uzņēmumi, kam neveicas tik labi. Mūsu “Balticovo”, “Karavelai”, “Dobeles dzirnavniekam” lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta. Veicas tiem, kas ir pētījuši eksporta tirgus, investējuši zināšanās, ražošanā, mārketingā. Ļoti daudzi pārtikas ražotāji eksportā pāriet uz “premium” klases produkciju, ne vairs uz to vienkāršāko, bet arvien lielāku pievienoto vērtību. “Balticovo” arī sen vairs neeksportē “plikas olas”, bet dažādu produkciju, pat saldējumu.

ANO jau piekto mēnesi ziņo, ka pasaulē pārtikas cenas krīt, tostarp pateicoties Ukrainas graudu eksporta atsākšanai. Kādas Latvijā ir redzamas tendences pārtikas cenās? Cik ilgi tās var augt?

Jāskatās, ar ko salīdzina cenu kritumu. Martā graudu cena sasniedza 438 eiro tonnā, kas ir rekordcena, kāda nekad vēl nav bijusi. Tā bija “šoka cena”, kad, tikko bija sācies karš, neviens nesaprata, kas būs, kas nebūs, un vēl pa visam vidu arī Covid-19. Tagad no šīm “šoka cenām” iet uz leju. Pamazām tirgi saprot notiekošo, kā mainīties, ko pārkārtot, un cenas pamatprodukcijai tādēļ samazinās.

Es neredzu iemeslu, ka pārtikas cenas Latvijas veikalos tagad varētu samazināties. Nesen gan viens mazumtirgotājs paziņoja, ka 100 produktiem līdz gada beigām cenas nemainīs. Tas ir tāds mārketinga projekts, kādiem produktiem cenu saglabās līdzšinējā apjomā, kādam cena pieaugs. Kaut kā jau tas pircējs līdz veikalam ir jādabū un jāpārliecina, lai nāk tieši uz viņa veikalu. Uz cenām šobrīd mēs visi esam ļoti jūtīgi.

Līdz gada beigām es neredzu nekādu iemeslu kopumā cenām samazināties, drīzāk cenas turpinās augt. Visi energoresursu maksājumi iet tikai uz augšu, un tie ir jāiekalkulē produkcijas cenās, ja nav kompensējošo mehānismu.

Labi, uz samazinājumu nav ko cerēt.. Kad vismaz straujais pārtikas produktu cenu kāpums varētu apstāties, stabilizēties?

Es ceru, ka nākamā gada sākumā. Tad būsim sapratuši, kāda ir ziema, kā to spējam pavilkt, varbūt atraduši citus resursus Krievijas gāzei. Es domāju, ka būs spiediens arī no sabiedrības gan uz tirgotājiem, gan ražotājiem. Būs iekrājušies parādi, un tas varētu radīt spiedienu cenu samazināšanas virzienā. Es ceru, ka Eiropa un Latvija spēs atrisināt šo dabasgāzes iegādes problēmu. Pagaidām ticamības nav, jo ir priekšvēlēšanu laiks un solījumi jau ir ļoti rožaini. Šī ziema izdarīs spiedienu ne tikai uz pārtikas

ražotājiem, bet arī uz enerģētikas biznesu, politiķiem, pēc risinājuma enerģētikas krīzes ātrākam risinājumam. Jau pusgadu ir karš, bet mēs joprojām spriežam, ko varētu darīt vai nē. Pusgads ir pagājis, bet neviena reāla lēmuma un risinājuma vēl nav. Es ceru, ka pavasaris spiedīs rast risinājumus. Kad tas būs redzams, tad arī panika beigsies un arī cenu kāpums rimsies. Tas ir tāds optimistisks scenārijs, jo, protams, mēs nezinām, kā risināsies Ukrainas Krievijas karš, cik ilgi un kā Eiropa, Amerika un Ķīna reaģēs. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no Amerikas un Ķīnas, no kurām ir atkarīgas produktu piegādes, loģistikas ķēdes utt. Ja šodien beigsies Ukrainas karš, cenas rīt tāpat nebūs zemas. Tas nu ir skaidrs.

Jāsaka arī, ka visas cenas vēl nav pārrēķinātas, ir vēl daudz “veco” un cenu pieaugums vēl tikai būs.

Kādas izmaiņas tirgū sagaidāmas tirgotāju pusē? Vai tirgotājiem šajā krīzē nevajadzētu proporcionāli vairāk samazināt savu uzcenojumu?

Arī tirgotājiem tas ir bizness. Daudzus gadus “Maxima” un “Rimi” ir iespēja pamatproduktus nopirkt par stipri zemāku cenu nekā pārējos produktus. Piemēram, ir viens lētais piens, viena lētā maize utt. Turklāt, šie produkti nebūt nav nekvalitatīvāki par citiem produktiem, bet gan tas ir marketinga veids, kā pircēju noturēt savā veikalu tīklā. Ar studentiem taisījām eksperimentu, aklo degustāciju lētajai rupjmaizei. Lētā maize maksāja 0,65 eiro, bet dārgais gals līdz pat 3 eiro. Nezinot, ko degustē, atšķirība bija ļoti niecīga. Lojālais pircējs šajā veikalā pērk lētos produktus, bet tāpat ik pa reizei arī nopērk ko citu dārgāku, un uz to tad arī tirgotājs nopelna. Ja cilvēki nevar atļauties nopirkt, tas nevienam neder, ne ražotājam, ne tirgotājam, ja plaukti ir pilni, bet neviens nepērk. Tādēļ tiek un tiks meklēti risinājumi, lai produktus padarītu lētākus. Šobrīd mēs esam ļoti izlutināti – jūlijā vienā veikalu tīkla veikalā saskaitīju 11 dažādu tomātu veidus. Plašs sortiments arī maksā naudu. Sortiments tiks samazināts gan ražotāju, gan tirgotāju pusē, jo tās ir izmaksas. Tiek meklēti visa veida risinājumi, kā nepieļaut produkta sadārdzināšanos.

“Lidl” ienākšana Latvijas tirgū pierādīja, ka tirgotāji spēj atrast vēl optimizācijas risinājumus iekšienē, lai spētu piedalīties konkurences cīņā par cenām. Redzam, ka tas bija iespējams, jo, kad “Lidl” ienāca, cenas uz kādu brīdi samazinājās diezgan būtiski. Pircējam tas noteikti ir nācis par labu – pirmkārt, ir vēl viena izvēles iespēja, otrkārt, citiem tirgotājiem tas ir licis padomāt, ko darīt, lai būtu lētāk un labāk, lai produkti nebūtu tik dārgi.

Vai pašreizējais cenu kāpums no tirgus var izspiest noteiktas produktu kategorijas? Piemēram, vai īpaši nevarētu ciest bioloģiskās pārtikas ražotāji, jo tā ir dārgāka un daudzi to vairs nevarēs atļauties?

Droši vien. Liela daļa cilvēku domā, kā izdzīvot, un viņiem ir grūti, bet ir arī liela daļa cilvēku, kuriem nav tik spiedīgi apstākļi un viņi var domāt par vides problēmām, bioloģisko pārtiku, veģetārismu, vegānismu utt. Tas ir ļoti labi, ka tāda sabiedrības daļa mums ir un tā ir salīdzinoši liela. Es domāju, ka šī sabiedrības daļa nemainīsies, un arī līdz šim cilvēkiem nebija jāskaita centi. Pieauguma nebūs, bet arī krituma nebūs. Ja palūkojamies, kas notiek starptautiskajos tirgos, izstādēs, tad joprojām “plant based meat” ir normāla un īstā gaļa tiek uzskatīta par sliktu. Arī Latvijā mums ražo “zivju garšas produktus” no zirņiem utt. Šī segmenta izaugsme nebūs tik strauja, kāda tā būtu bezkara laikā, bet pieaugums, izskatās, būs.

Rietumvalstīs šī krīze būs daudz mazāk jūtama nekā pie mums.

Kapitālisms tur ir ilgāk nekā pie mums, viņiem ir bijusi iespēja uzkrāt līdzekļus un rezerves. Tur iedzīvotāji nedzīvo no rokas mutē un ir šis drošības spilvens. Mēs esam jauni un mūsu vecākajiem, lielākajiem uzņēmumiem ir vien 30 gadi. Mēs esam valsts, kurā ir zemākas cenas, zemākas algas utt., un vienmēr ir bijušas atšķirības starp veco Eiropu un jauno. Tagad cenu ziņā mēs pietuvosimies vecās Eiropas līmenim, taču diemžēl ienākumu līmenis nepieaugs proporcionāli tam. Tāpat ekonomisti, kas nedzied slavas dziesmas pašreizējai valdībai, uzskata, ka Covid-19 laika lēmumi mūsu valsts attīstību ir ievērojami sabremzējuši. Ja agrāk mēs varbūt nedaudz atpalikām no Igaunijas un bijām priekšā Lietuvai, tad tagad viennozīmīgi mēs no Austrumeiropas bloka valstīm esam trūcīgākie. Tas ir ļoti nepatīkami. Mums ir ļoti liela valsts pārvalde, publiskais sektors, kontrolējošās iestādes, bet ir salīdzinoši mazs privātais, uzņēmējdarbības sektors. Mēs nespējam uzturēt tik lielu valsts pārvaldi, taču pie varas ir bijušie ierēdņi, kas uz daudz ko skatās no sava skatu punkta. Latvijai ir vajadzīgi uzņēmēji, kas rada darbavietas, maksā lielas algas un nodokļus, tikai tā mēs kļūsim bagāti.

Foto: diena.lv