Pietrūkst pilsoniskā patriotisma

Jaunsargu instruktors Raivis Naumovs militāro karjeru izvēlējies skolā

Novembris – valsts svētku mēnesis – ir rudens drūmākais un tumšākais laiks, taču jaunsargu instruktors Raivis Naumovs teic – svarīgi saglabāt gaišu prātu. Raivis «Bauskas Dzīvei» izrāda Jaunsardzes ikdienas nodarbību telpas Baltajā mājā Bauskā, Rīgas ielā 8, kas nesen kļuvušas plašākas. Nodarbību dienās te ierodas kupls pulks bērnu un jauniešu no pilsētas skolām, tāpēc vieta, kur darboties, ir svarīga.

Kā sākās jūsu ceļš militārajā jomā?
– Dienestā aizgāju 2007. gadā uzreiz pēc vidusskolas, biju to jau izlēmis. Pirms tam apsvēru domu studēt Transporta un sakaru institūtā, bet pēdējā brīdī izlēmu par labu dienestam. Vidusskolā bija ieradušies karavīri no rekrutēšanas un atlases centra, viņi dienestu diezgan labi prezentēja, tāpēc tā vidusskolas laikā bija viena no iespējām, bet apsvēru arī citas idejas. Beigu beigās pārliecinoši paliku pie dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS).

Ko jūs būtu studējis Transporta un sakaru institūtā?
– Konkrēta mērķa nebija, jo par loģistiku padziļināti nebiju interesējies, tāpēc tas palika idejas līmenī. Par dienestu arī daudz neko nezināju, es pat nezināju, ka pastāv Jaunsardze. Kādus desmit gadus, kamēr dienēju, par Jaunsardzi vispār nezināju.

Kā noritēja dienests, pirms kļuvāt par Jaunsardzes instruktoru?
– Tolaik biju sauszemes spēku kājnieku vada seržants, tāpēc jau tad man izdevās labs instruktora ceļš, ja vērtē karavīra karjeru. Visu dienesta laiku esmu bijis kājnieku brigādē – biju karavīrs, tad nodaļas komandieris un pēc tam vada seržants. Tobrīd nebija vada komandiera, tāpēc vairāk nācās pildīt komandiera, nevis vada seržanta pienākumus. Pēc laika gribējās kaut ko mainīt, jo 12 gadus jau biju nodienējis kājniekos, un bija iestājusies zināma rutīna. Lai gan karjera pa solītim turpināja iet uz augšu, tomēr nodarbības mežos, lielās mācības cita pēc citas likās nedaudz par daudz, tāpēc nevarēju izlemt, kurp iet tālāk. Citu NBS vienību pienākumi un amati mani nesaistīja, negribēju mainīt dzīvesvietu – tas bija svarīgākais. Vienmēr bija naiva cerība, ka varētu strādāt savā nozarē savā pilsētā Bauskā, jo tomēr esmu lokālpatriots. Radās iespēja, jo Bauskā bija atjaunotais Zemessardzes bataljons, un arī Jaunsardzē bija brīva instruktora vakance. Dažādi faktori to ietekmēja, un izvēle nāca par labu Jaunsardzei.

Kāpēc Jaunsardze, nevis Zemessardze?
– Bija vēlme kaut ko mainīt, arī priekšstats par darbu Jaunsardzē sākumā bija citādāks. Darbs ar jauniešiem sākotnēji likās kā izaicinājums, un tā ir joprojām, tomēr šķita vērtīgi strādāt ar jauno paaudzi. Pieredze man ir gan svaiga, gan labi iekrāta dienestā, tāpēc domāju, ka varu nodot savas zināšanas tālāk.

Jūs daudz esat iemācījis jauniešiem. Ko jaunieši ir iemācījuši jums?
– Tās īpašības, kas manī jau bija, viņi ir vēl vairāk nostiprinājuši. Tā noteikti ir pacietība un neatlaidība. Arī armijā jābūt organizētam, un kārtība tur ir, taču Jaunsardzē ir jābūt vēl organizētākam un latiņa jātur augstāk. Šeit instruktors atbild par tādu apjomu, ko dienestā NBS pilda 3 – 5 dažādu amatu pārstāvji. Es atbildu par ekipējumu, tātad NBS tā būtu materiāli tehniskā atbalsta persona. Pats esmu instruktors, kas plāno un vada pasākumus. Dienestā atbildība ir sadalīta, taču Jaunsardzes instruktoram viss summējas. Tiesa, tas ir mazākā pakāpē, jo ekipējuma nav tik daudz, tomēr noņemšanās ir pietiekami liela.

Jūs pasniedzat valsts aizsardzības mācību. Kādēļ šis priekšmets jauniešiem vajadzīgs?
– Tas noteikti ir nepieciešams, jo ir mainījies valsts aizsardzības koncepts kopumā. Valsts aizsardzība ir ikviena pilsoņa pienākums, tāpēc arī ikvienam sabiedrības loceklim ir jābūt izglītotam valsts aizsardzības jomā. Šo priekšmetu jaunieši apgūst jau ar vidusskolas vecumu. Valstij ir jārūpējas par sabiedrību. Pirmkārt, katrai valstij jābūt spējīgai un jāgrib aizstāvēt sevi. Es uzskatu – ir pareizi, ka to apgūst jau vidusskolas vecumā, jo jaunieši jau ir pieauguši un nobrieduši cilvēki, kaut arī pasē tas vēl neparādās.

Kā vērtējat jauniešu interesi apgūt valsts aizsardzības mācību?
– Pieredze atšķiras, bet man, par laimi, ir iespēja strādāt vairākās izglītības iestādēs, tāpēc redzu dažādas motivācijas pakāpes. Citās skolās var būt lielāks izaicinājums ieinteresēt jauniešus, bet viņu motivācija lielā mērā ir atkarīga no instruktora – kā viņš veido komunikāciju, kā spēj pamatot lietas. Pēc manas pieredzes, pirmajās nodarbībās daudziem jauniešiem sejā ir rakstīts – nesaprotu, uz ko esmu atnācis. Šajā priekšmetā katrs skolēns var atrast kaut ko aizraujošu, jo tas ietver daudzas tēmas – topogrāfiju, darbu ar ieročiem, lauka kaujas iemaņas, patriotismu un līderību. Var neinteresēt atsevišķas stundas, bet kaut ko sev no valsts aizsardzības mācības var paņemt ikviens.

Vai, jūsuprāt, nepieciešams obligātais valsts aizsardzības dienests?
– Man kā militārai personai lie-kas – jā, tas nav slikti. Varētu teikt, ka sen jau vajadzēja vai nevajadzēja to pārtraukt. Tie ir tikai 11 mēneši, viens gads no cilvēka dzīves, kur arī iegūs zināšanas un prasmes, kas noderēs turpmākajā dzīvē, tāpēc vērtēju to pozitīvi. Daudzi satraucas, ka viņi pazaudēs laiku vai nespēs tikt galā ar maksājumiem, bet tas viss ir risināms. Tie, manuprāt, ir attaisnojumi.

Kāda jūsu skatījumā ir sabiedrības attieksme un informētība par drošības situāciju valstī?
– Varu spriest tikai no sava apkārtējā loka – informācija par aizsardzības jomu ir visur un daudz, bet tomēr tās pietrūkst. Līdz galam tā pie cilvēkiem neaiziet, tāpēc varbūt citādāk to
jāmēģina panākt. Pieauguši cilvēki neatšķir, kurš ir karavīrs, kurš – zemessargs, jo viss ir vienā katlā. Neatšķir pat savas valsts dienestus – redz formastērpu un tikai min, kas tas varētu būt. Ir tādi, kuri kaut ko saprot par aizsardzību, bet tik un tā īsti neatšķir.
Jebkurā vecumā cilvēkiem vajadzētu sekot līdzi aktualitātēm un noteikti izvērtēt avotus, no kuriem ņemta informācija, kas ne vienmēr tiek darīts. Ir salīdzinājums, ka internets ir liela izgāztuve, kurā var atrast arī labas lietas, bet tas ir jāmāk. Ir Aizsardzības ministrijas izdoti bukleti «Kā rīkoties krīzes situācijā», kam interesēs, tas atradīs informāciju. Jāturpina pievērst uzmanību civilajai aizsardzībai, kas jau notiek. Lai atbildīgie cilvēki to pēta un turpina attīstīt!

Kas nosaka – esi vai neesi savas valsts patriots?
– Patriots nav tikai vārds, un par tādu nepadara valsts karodziņa pielikšana pie krūtīm reizi gadā vai kaut visa gada garumā. Valsts aizsardzības mācības programmā patriotisms apskatīts no dažādām pusēm un formulēti vairāki skaidrojumi, kas tas ir. Ir raksturīgās pazīmēs balstīts patriotisms, kur cilvēku notur atsevišķas lietas, piemēram, pasaules čempionāts hokejā. Arī Bauskas pilsēta kļūst izteikti patriotiska pēc uzvarām, un tā jebkurš var atrast raksturīgās patriotisma iezīmes.
Nākamais veids ir nacionālais patriotisms, kas vairāk balstīts uz mūsu nācijas vērtībām un tradīcijām, uz latviskumu. Ar to es pats pārāk daudz neaizraujos, jo gribu domāt, ka esmu arī pasaules, nevis tikai Latvijas iedzīvotājs, tomēr esmu pozitīvi noskaņots.
Mums trūkst pilsoniskā patriotisma. Pilsoniska līdzdalība politiskajos procesos un valsts dzīvē, arī pilsoņa pienākumu pildīšana padara par patriotu. Cik varu, savu pienākumu izpildu, un arī mana profesionālā karjera ir saistīta ar patriotismu – darbs ar jauno paaudzi. Tas viss arī ir mana izpratne par patriotismu, ar ko neuzspiesti mēģinu motivēt jaunatni.

Vai sabiedrība gadu gaitā ir zaudējusi patriotismu?
– Manuprāt, zaudējusi nav. Tiesa, var just ietekmi, kad cilvēki uzturas negatīvā vidē, piemēram, tādā informācijas telpā, kad negatīvais viedoklis ir iesūcies cilvēkā. No tā ir grūti atbrīvoties, bet to var mainīt situācija valstī – ekonomiskā izaugsme un labklājība. Nevar nepiekrist – ja ir grūti ekonomiskie apstākļi, tad arī skats uz dzīvi nav tik pozitīvs.

Kā pavadāt valsts svētkus? Ko vēlēsit neatkarības gadadienā?
– Kopā ar Jaunsardzi šis laiks man parasti ir ļoti aizņemts. Arī šogad piedalāmies pasākumā pie pieminekļa Bauskā, kur ir gan zemessargi, gan jaunsargi. Jaunie zemessargi dod zvērestu, un jaunsargu kandidāti uzliek «punktiņu uz i» ar Jaunsardzes solījumu. Šogad pasākumā piedalās aptuveni 50 jaunsargu, bet solījumu dod 20, ja viss izdosies, kā cerēts. Pēc tam ejam tradicionālajā lāpu gājienā. Lai arī valsts svētki ir drūmā laikā, tāpēc arī garastāvoklis nereti ir pelēcīgs, tomēr novēlu domāt gaišas domas, skatīties uz problēmām ar domu – kā tās var atrisināt, uzturēt pozitīvu noskaņu. Viss, kas notiek, notiek uz labu, tāpēc labāk neturēt drūmu prātu.