Atkusnis un nokrišņi vairākus grants ceļus mūspusē pārvērtuši dubļu jūrās. Autoceļu uzturētāji atzīst, ka nepastāvīgie laikapstākļi daudzviet sagādā problēmas, taču pārmitrinātās brauktuvēs caurbraucamību uzlabot esot sarežģīti. Iedzīvotāji kā pēdējo glābšanas salmiņu meklē dzirdīgas ausis – medijus, jo tiem plašāka «skanēšana» cerībā, ka situāciju varētu kaut kā mainīt uz pozitīvo pusi.
Ņirgāšanās par lauciniekiem
Brunavas pagasta iedzīvotājai Dzintrai mērs ir pilns. «Kad vēl kaut kā varējām izlavierēt pa izdangāto ceļu, laužot auto, uz priekšu tikām un, sakoduši zobus, muti turējām ciet. Tagad vadzis ir lūzis, ceļu mums nav, no ārpasaules esam nogriezti. Pat īsti nezini, kur palīdzību meklēt,» satraukta stāsta brunaviete. Viņai šajās dienās plānotas jaunstādu piegādes, bet diez vai kāds pa šādu ceļu uzdrošināsies braukt (konkrēti tiek runāts par autoceļu Bauska–Brunava–Paņemūne–Lietuvas robeža, V1022).
«Zvanīju otrpus pagastā dzīvojošajiem cerībā, ka caur Grenctāli līdz šejienei labāka brauktuve, bet man paziņoja, ka ceļa nav arī tur. Viens kilometrs no galvenās brauktuves ir saucams par ceļu, tālāk bezceļš. Mūsu maizes darbs ir apdraudēts. Strādātgriba nav zudusi, nedomājam ar izstieptu roku stāvēt pašvaldības priekšā, taču šādos apstākļos izdzīvošana ir apgrūtināta. Uzskatu, ka tā ir vistīrākā necieņa pret lauciniekiem,» sašutumu pauž Dzintra. Viņasprāt, jāspēj atrast kādu risinājumu, lai situāciju normalizētu. Dzintra ir neizpratnē, vai tiešām pašai būs ar ķerru jābrauc un jāmēģina bedrēs bērt granti un šķembas, vai arī jāvēršas pie tehnoloģiju gigantiem, lūdzot palīdzību, lai nepieciešamo lauciniekiem nogādā ar droniem.
Dubļu «slidotava» nav tikai Brunavas pusē, identiska aina ir Ceraukstes, Codes, Valles pagastā un citviet. Sabiedriskais transports pagaidām no ierindas nav izsists.
Bauskas autoostā «Bauskas Dzīve» noskaidroja, ka autobusi šonedēļ maršrutus izbraukuši, vien Jēkabpils parka autobuss reisu uz Bausku nav izpildījis, jo tālāk par Valli nav devies. A/s «Nordeka» pasažieru pārvadājumu daļas vadītājs Edvards Valdmanis apstiprina, ka zemesceļi Bauskas novadā ir bēdīgā stāvoklī, bet autobusu vadītāji esot pieredzējuši un šoferu profesionālisms ir noteicošais sliktāk izbraucamo posmu pievarēšanai. «Bauskas novadā strādājam pirmo gadu, tālab izdarīt secinājumus, salīdzinājumus ar citu periodu diemžēl nevarēsim. Šādos apstākļos darām, ko varam. Nešaubīgi pastāvīgi ir kādas tehniskas ķibeles autobusiem, bet arī sausajā periodā grants segums ir trieciens spēkratu ritošajai daļai. Taču tāda ir pārvadājumu specifika, un ar to esam rēķinājušies,» tā E. Valdmanis.
Greiderēs, kad būs iespējams
Va/s «Latvijas Autoceļu uzturētājs» (LAU) pārstāve Daiga Rauba apliecināja, ka Bauskas apkaimē grants seguma autoceļi vietām ir pārmitrināti un veidojas šķīdonis. Viņa paskaidroja, ka brauktuves virsma ierasti atkūst vispirms, savukārt dziļākie slāņi un nomales arvien ir sasalušas, grants segums pārsātinās ar ūdeni, vietām applūst no laukiem vai pļavām un zaudē nestspēju. Veidojas bedres, iesēdumi un dubļi, kas krietni pasliktina braukšanas apstākļus.
D. Rauba uzsvēra, ka grants ceļu uzturēšanas darbus var sākt, kad tie apžuvuši un atguvuši nestspēju, lai smagsvara tehnika vēl vairāk nekaitētu autoceļu stāvoklim.
Lai novērstu situācijas pasliktināšanos un saudzētu autoceļus, tiek ieviesti pagaidu autotransporta masas ierobežojumi, proti, liegta pārvietošanās transportam, kas smagāks par septiņām, desmit tonnām. Bez ierobežojumiem šķīdonī atļauts braukt operatīvajam un sabiedriskajam transportam, svaigpiena pārvadātājiem, kā arī transportam, kas izved kritušus lopus. Transporta masas ierobežojumi šķīdoņa laikā ir vispāratzīta prakse, to īsteno arī citās valstīs ar līdzīgiem klimatiskiem apstākļiem. Latvijas īpatnība ir tā, ka no visa valsts pārziņā esošā autoceļu tīkla vairāk nekā puse ir ceļi ar grants segumu, pārsvarā tie ir vietējās nozīmes ceļi ar nelielu satiksmes intensitāti.
Brunavas pusē masas ierobežojumi – desmit tonnas – ieviesti uz ceļa Grenctāle–Tilti–Tunkūni (posmā no Kukučiem līdz Tunkūniem) un Kirši–Mežgaļu skola. G. Rauba minēja, ka Brunavas pusē šiem ceļiem ir C uzturēšanas klase. Piektdien, 18. februārī, autoceļam V1022 Bauska–Brunava–Paņemūne–Lietuvas robeža posmā no 0. līdz 29,4. km un autoceļam V1021 Grenctāle–Tilti–Tunkūni posmā no 0,2. līdz 6,8. km līdzināja segumu. Savukārt uz autoceļa P87 Bauska–Aizkraukle posmā no 17,4. līdz 35,18. km darbi plānoti tuvākajās dienās, ņemot vērā brauktuves stāvokli un laikapstākļus.
D. Rauba atzīmēja, ka LAU darbinieki regulāri seko līdzi ceļu stāvoklim, tiklīdz būs iespējams, brauktuves greiderēs. «Pārāk mitru un nestspēju zaudējušo segumu greiderējot, ar smago uzturēšanas tehniku autoceļu var vēl vairāk sabojāt, tad tur būs daudz grūtāk braukt,» skaidro D. Rauba.
Ūdens ir lielākais ceļu ienaidnieks
«Tādas brīnumnūjiņas, ko pavicinot grants ceļš kļūtu tikpat labi izmantojams kā melnā seguma ceļi, nav. Stabilās ziemās grants seguma ceļi parasti sasalst un līdz pavasarim, kad iestājas atkusnis, braukšanas apstākļi pa šiem ceļiem ir apmierinoši. Agrāk ziemas tiešām bija noturīgas, sals uznāca novembrī un turējās līdz martam, tad tas bija saudzīgāks ceļam nekā pašreizējās ziemas. Ceļiniekiem pat ir tāds teiciens: «Atnāca inženieris sals!» Agrāk uz grants ceļiem uzturētāju galvenā rūpe bija «noķert» brīdi pirms sala, kad ceļu var greiderēt. Tad, sasalstot ceļa klātnei, varēja nodrošināt līdzenumu visu ziemu, uz ceļa nekrājās ūdens. Ja ziemas ir siltas un atkušņiem bagātas, kādas tās ir pēdējos gados, tad grants ceļu uzturēšana kļūst ļoti problemātiska. Ceļi pārmitrinās, un to uzturēšana un caurbraucamība ir apgrūtināta,» intervijā laikrakstam «Neatkarīgā Rīta Avīze» teic LAU pārstāvis Guntis Karps.
Viņaprāt, lielākā problēma ir tā, ka nepietiekamā finansējuma dēļ pēdējos 20 – 30 gadus netiek laikus atjaunota grants segas planējamā kārta un netiek sakārtota ūdens atvade – ne visur tiek atjaunoti grāvji, noņemts apaugums. Ceļinieku mācību grāmatās minēts, kā arī praksē apstiprinājies, ka ik gadu no grants segām noput vismaz viens centimetrs segas.
«Tad varam parēķināt, ka pēc 20 gadiem, neko nepievedot, segas faktiski nav. Veidojas tā sauktās smilšu vannas, sabrūk ceļa nesošā šķembu kārta. Pēc normatīviem planējamās kārtas atjaunošana būtu vajadzīga ik pēc četriem pieciem gadiem, bet pilna grants segas rekonstrukcija atkarībā no ceļa noslogojuma – aptuveni pēc 25 gadiem. Līdzekļi primāri, protams, tiek novirzīti satiksmes organizācijai – ceļa zīmju, barjeru atjaunošanai, ziemas dienestam, bedru remontam, greiderēšanai, pārējiem darbiem jāiztiek ar atlikušo finansējumu,» stāsta G. Karps.
Viņš akcentē, ka uz kvalitatīvi uzbūvēta grants ceļa, kur ir sakārtota ūdens novade un ir labi grāvji, dubļiem nevajadzētu veidoties. «Ūdens ir ceļu lielākais ienaidnieks. Arī jaunu grants ceļa segumu ūdens kombinācija ar salu, atkusni un nesamērīgu transporta slodzi ietekmēs. Taču, ja ceļa konstruktīvie slāņi ir atbilstoši uzbūvēti un ceļam nav transporta masas pārslodzes, problēmām nevajadzētu būt,» saka G. Karps.
