Mūžībā devusies ilggadējā skolotāja Aloida Baķe

Zvaigznes dienas rītā pie saviem mīļajiem mūžībā devās Aloida Baķe (1938. gada 16. maijs – 2023. gada 6. janvāris).

Aloida. Aldiņa. Baķīte… Tā viņu mēdza uzrunāt laikabiedri, kolēģi, audzēkņi, tuvinieki, kaimiņi un līdzcilvēki, kuriem bija lemts savās dzīves gaitās sastapt izcilo pedagoģi. Baķīte bija pašpārliecināta, prasīga pret sevi un citiem, patiesa un neatlaidīga, stingra, bet ārkārtīgi labestīga, sirdssilta un iecietīga pret ikvienu. Izzināt un saprast bija viņas svarīgākās vērtības, bet par visu augstāka – prasme likt lietā savas zināšanas un prātu.

Garais un pilnvērtīgais mūžs aizsākās Atašienē, kur Aloida ieguva pamatskolas zināšanas. Tālāk viņas mērķtiecīgais ceļš veda uz kara nopostīto Jelgavu. Ieguvusi pirmo pedagoģisko izglītību Jelgavas Pedagoģiskajā skolā, 18 gadu vecumā Aldiņa sāka strādāt par skolotāju Auces rajona Vadakstes skolā. Brīvie brīži pēc skolēnu burtnīcu labošanas tika veltīti trīs deju kolektīvu vadīšanai. Vadakstē viņa aizvadīja četrus darba pilnus gadus. Nākamais dzīves nogrieznis – desmit gadi – aizritēja Saldus pusē, Lutriņos. Tur viņa apprecējās ar savu mūža mīlestību Jāni. Šis laiks bija ļoti piepildīts – darbs mijās ar neklātienes studijām Ļeņingradā (Sanktpēterburgā), un 1966. gadā Aloida ieguva skolotājas diplomu.

Pedagoģe septiņus gadus nostrādāja Saulaines lauksaimniecības tehnikuma mācību daļā, kur veikusi visdažādākos pienākumus, bet no 1977. līdz 1984. gadam bijusi Pilsrundāles vidusskolas direktore. Smagākais no sabiedriskajiem pienākumiem viņai šķitis Izglītības nodaļas inspektores amats, jo ļoti nepaticis «būt citam par zobenu kaklā».

1985. gadā dzīves līkloči Aloidu aizveda uz Vecumniekiem. Teju trīs gadu desmiti aizvadīti Vecumnieku vidusskolā, mācot vēsturi un filozofiju, darbojoties ar jauniešiem «Eiroklubā». Paralēli pedagoģes darbam – no 1999. līdz 2015. gadam – vadījusi Vecumnieku pagasta vēstures muzeju. Kā ļoti mīlēta skolotāja trīs gadus nostrādājusi Stelpes pamatskolā, gadu – Baldonē, bet mūža nogalē ar milzīgu prieku savās zināšanās sirdsgudrībā viņa dalījās ar Bārbeles zēnu pamatskolas audzēkņiem.

Nenovērtējams ir Aloidas ieguldījums Vecumnieku pagasta vēstures materiālu vākšanā un saglabāšanā. Viņas vadībā izveidoti un dokumentēti ieraksti par pagastam nozīmīgām personībām, apkopoti neskaitāmi pētījumi par vietējo dzīvi, cilvēkiem un ēkām. Baķīte organizējusi un vadījusi politiski represēto piemiņas brīžus Vecumnieku dzelzceļa stacijā, 1991. gada janvāra barikāžu atceres pasākumus, tikšanos ar valstī un pasaulē ievērojamām personībām, kas nenoliedzami veicināja novada pazīstamību. Aloida mācēja plaši un saistoši stāstīt par pagasta vēsturi, cilvēkiem, kultūras un sporta dzīvi, tikpat vienkārši viņa prata runāt par filozofiskām un reliģiskām tēmām. Par katru norisi viņai bija savs redzējums, par ikvienu notikumu Baķīte varēja argumentēti paust savu viedokli. Organizējot pasākumus, vienmēr piesaistījusi skolēnus, lai viņos ieaudzinātu patriotismu, cieņu pret savas tautas vēsturi un kultūru. Pati allaž bijusi lepna par savu pagastu, novadu un tēvzemi.

Aloidas mūžu caurvijusi mīlestība pret cilvēkiem, Dievu, mūziku, dabu un Latviju, un, iespējams, tāpēc katram dzīves ceļā sastaptajam, kam bija nepieciešams atbalsts, viņa pārliecinoši spējusi to sniegt. Baķīte prata sevī vairot gara spēku un tajā dalīties ar citiem. Mācēja to arī dzīves melnākajos brīžos, kad pāragri nācās atvadīties no vīra Jāņa un dēla Jura.

Aloida it visā meklēja jēgu, dziļumu, viņas dzīves kauss vienmēr bija ar patiesām vērtībām un mīlestību piepildīts. Viņa uzsvēra, ka mīlestība vienmēr ir liela – arī tad, ja tā atklājas mazās lietās.

Ar apbrīnojamu neatlaidību un degsmi pret to, ko darīja, Aloida Baķe līdzcilvēku atmiņās paliks kā taisnīga, tieša, loģiska, sirsnīga un dzīvesgudra skolotāja. Viņa ļoti mīlēja bērnus un savu darbu, un, kā reiz bija teikusi, «ja būtu jāizvēlas vēlreiz – darītu tikai un vienīgi to pašu».