Aizvadītie Dziesmu svētki man personīgi bija jau trešie piedzīvotie. Astotajā klasē uz tiem devos ar Engures vidusskolas kori, 11. klasē biju Slampes kultūras pils jauniešu deju kolektīva sastāvā, bet šogad tajos piedalījos ar Bauskas bērnu un jauniešu centra kolektīvu «Mēmelīte». Pieredze katros svētkos ir dažāda, bet visa noderīga un sirdī paliekoša.
Kad devos uz svētkiem ar kori savos pirmajos Dziesmu svētkos, nezināju, ko gaidīt. Tas bija tas, atļaušos teikt, trakais 2015. gads, kad daudzi dalībnieki ģība…
Otrie svētki atmiņā palikuši ar labu laiku un jautru kompāniju. Toreiz nebija sūdzību par ēdienu vispār. Svētku aplikācijas viedtālruņos arī nebija, bet visi visur bija laikā, paēduši un vēl paspējuši apmeklēt citus svētku pasākumus.
Šogad svētki vēl nav paspējuši iesakņoties, lai izceltu kādu īpašu izjūtu vai atmiņas. Jā, aplikācija bija visiem dalībniekiem, taču es tajā iegāju trīs reizes – meklēju atlaižu kodu kādam piedāvājumam, bet beigās neatradu, jo apnika meklēt. It kā primitīva lietotne, bet visa informācija juka kopā, tāpēc ērtāk bija izmantot interneta pārlūku.
Emocionālais stāsts svētkos radīja, stiprināja un noturēja
piederības izjūtu savai zemei un novadam.
Ja pagājušajos svētkos bija iespēja redzēt citus pasākumus vai vienkārši doties garākā pastaigā pa Rīgu, tad šogad tam īsti laika neatlika, ja vien nevēlējies to darīt steigā un ar bažām par mēģinājumu kavēšanu. Vajadzētu tomēr rīkotājiem padomāt par to, lai dalībnieki arī ko redz no svētkiem, citādi – mēs svētkus radām, bet paši tos pilnībā neredzam.
Tomēr pagājušajā nedēļā ikviens skatītājs un dalībnieks varēja izsliet taisnāk muguru un lepoties ar sevi un citiem, kad tika izcelts kāds no mūsu Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Tieši emocionālais stāsts bija tas, kas radīja, stiprināja un noturēja piederības izjūtu caurcaurēm svētku laikā. Arī koncerti Mežaparka Lielajā estrādē un daudzviet citur Rīgā šogad bijuši īpaši skaisti un emocionāli – tā man stāstīja… ◆
