“Food Union”: Atjaunot piena produktu patēriņu nebūs viegli

Līdz ar inflāciju un augstajām pārtikas cenām veikalu plauktos, pagājušā gada laikā piena produktu patēriņš Latvijā ir samazinājies par apmēram 20%, intervijā aģentūrai LETA stāsta “Food Union” grupas uzņēmumu “Rīgas piena kombināts” un “Valmieras piens” padomes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Panke. Patēriņš gan nav samazinājies vienmērīgi – plaša patēriņa piena produktiem kā piens, krējums un biezpiens patēriņš ir krities nedaudz, bet pārējai piena produktu kategorijai vairāk. Panke norāda, ka pēdējos gadus piena produktu tirgus auga vidēji par 4-5% gadā, savukārt pagājušajā gada laikā zaudētie 20% nozarei ir ļoti smagi, kā sekas ir arī zemās piena iepirkumu cenas. Viņš prognozē, ka patēriņu atjaunot viena gada laikā diez vai izdosies, tas būs ļoti grūti, taču līdz ar inflācijas samazināšanos tendences kļūs arvien pozitīvākas. Savukārt runājot par situāciju ar zemajām piena iepirkumu cenām, “Food Union” grupas uzņēmumu padomes priekšsēdētāja vietnieks prognozē, ka tās atgriezīsies stabilākā gultnē un pieaugs līdz ar patēriņa atjaunošanos.

Kāds uzņēmumam ir bijis 2022.gads?

2022.gads ir bijis sarežģīts gads strauji pieaugušo izmaksu dēļ un tam sekojošā patēriņa krituma dēļ. Varētu teikt, ka finansiāli pagājušais gads ir bijis sliktākais “Food Union” pastāvēšanas vēsturē. Tajā pašā laikā šādi sarežģīti apstākļi un grūtības daudz ko māca un skaidrāk parāda tādas lietas kā saimnieciskās darbības efektivitāte, procesu optimizācija utt. Pagājušajā gadā daudz kas tika paveikts tieši šajā virzienā, lai pēc iespējas labāk spētu ar saviem produktiem sasniegt patērētāju, lai produkti būtu pēc iespējas pieejamāki.

Mūsu stratēģiskais mērķis pagājušajā gadā bija pēc iespējas censties saglabāt apgrozījumu un censties noturēt patērētāju. Tas ir prasījis zināmu pārorientēšanos. Pagājušais gads pagāja spraigā darbā, kas vērsts tieši uz galapatērētāju.

Pilnīgi visus skāra resursu sadārdzinājums – gan piena ražotājus, gan pārstrādātājus, gan patērētājus. Tas bija lielākais izaicinājums. Bija elastīgi jāreaģē un jāpieņem lielās cenu izmaiņas, piemēram, iepakojuma materiālu cena pieauga par apmēram 40%, enerģētiskie resursi sadārdzinājās vairākas reizes, vismaz divas reizes pieauga cenas cukuram un stabilizatoriem. Ļoti liela pozīcija produkcijas pašizmaksā ir pienam, un pagājušā gada vidējā cena palielinājās līdz 47,9 centiem par kilogramu, t.i., par 49% pret 2021.gada vidējo cenu. Bija arī izteikti ekstremāli mēneši, kur izejvielas sadārdzinājums bija pat par 66%. Sadārdzinājums bija saistīts gan ar industriālo piena produktu jeb biržas konjuktūru tirgū, kur cena strauji kāpa, gan ar degvielas un citu resursu sadārdzināšanos pašiem piena ražotājiem. Lopbarības sagatavošanas izmaksas pieauga, tādēļ cenas bija ļoti augstas.

Skaidrs, ka izejvielu un energoresursu cenu kāpums kaut kādā mērā transformējas gatavo produktu cenās, bet, paaugstinot gala produkcijas cenu, neizbēgami krītas produktu apgrozījums. Tas ir ļoti bīstami. Pagājušajā gadā kopumā produktu apgrozījums samazinājās par apmēram 20%. Cena pieauga par apmēram 20% veikalu plauktos un arī apgrozījums samazinājās par 20%. Tas nozīmē, ka cilvēki par vienāda daudzuma naudu varēja nopirkt par 20% mazāk preču. Tas ir ļoti bīstami, un tādēļ tālāku cenu kāpumu mēs nepieļāvām, lai arī gan izejvielu, gan palīgmateriālu cenu kāpums mums pieauga par nedaudz vairāk kā 40%. Tas attiecīgi nozīmē, ka 20% no gala produktu cenu kāpuma mēs uzņēmāmies uz sevis, savām izmaksām. Tas ļāva neturpināties tālākam produktu apgrozījuma samazinājumam.

Tas nebija vienkārši patērētājam piedāvāt tādus produktus, kas cenu un patēriņa ziņā būtu pieņemami. Tika radīta vesela virkne jaunu produktu, kā arī produkti, kuriem bija jāpievērš īpaša uzmanība, lai nepieļautu cenu kāpumu. Piemēram, daudz tika darīts, un “Kārums” biezpiena sieriņiem cenu pieaugums bija tāds, kas ļāva apgrozījumu noturēt pat iepriekšējā līmenī. Mēs pagājušajā gadā arī atjaunojām leģendāro jogurtu “Zilonītis”, kas parādījās 90.gadu sākumā un bija vēstnesis Latvijā jogurtu segmentā.

Daudz tika darīts produktu izmaksu ziņā, kā arī ieguldīts nopietns darbs, lai veicinātu kanālus, kā tuvāk un ātrāk piekļūt patērētājam, attīstot e-komercijas veikalu – “Pienaveikals.lv”. 2020.gadā tas tika iesākts kā eksperiments, un īpaši pandēmijas laikā pieņemts ļoti labi. “Pienaveikals.lv” 2022.gadā dubultoja 2021.gada apgrozījumu. Arī tagad “Pienaveikals.lv” darbojas ar pieaugošu jaudu. Interneta veikala priekšrocība ir ērtā iegāde un piegāde, produkti ir svaigi, pa tiešo no ražotāja, turklāt cenu ziņā ir ļoti pieejami. Valentīndienas atlaide ir 40% – kur vēl to var redzēt?

Kādas ir tendences eksporta tirgos? Cik daudz pašlaik no saražotā tiek pārdots Latvijā, cik citās valstīs?

Eksports ir sadaļa, kurai esam nopietni pievērsušies. Šobrīd eksportējam apmēram 20% no produkcijas, bet šogad noteikti ir plāns īpatsvaru palielināt.

Eksportā mēs koncentrējamies uz konkrētu gatavu produktu konkrētam patērētājam. Latvijā, Lietuvā ir raksturīgs eksports, kas darbojas uz tā saucamajiem biržas tirgiem, parasti tie ir industriālie produkti – piena pulveris, sviests, industriālais siers. Liela apjoma piena īpatsvara virzīšana industriālajos produktu tirgos pakļauti lieliem svārstību riskiem, mainās piedāvājums un pieprasījums, veidojas uzkrājumi, veidojas deficīts. Šie tirgi bieži vien uzrāda ļoti straujus cenu kāpumus, kas beidzas ar piedāvājuma pārsvaru pār pieprasījumu, un noliktavās uzkrājas piena produkti, kas nevar atrast gala pircēju. Tad industriālo produktu cenas strauji krītas. Šādas svārstības negatīvi ietekmē gan piena pārstrādātājus, gan ražotājus. Tāpēc mūsu stratēģija ir eksporta produktus ražot konkrētam patērētājam, kurš tos patērē regulāri un prognozējamos daudzumos.

Mūsu lielākais eksporta tirgus ir Azerbaidžānā, kur jau tradicionāli eksportējam skābo krējumu, kas tur ir ļoti pieprasīts un iecienīts. Cenšamies šo tirgu tālāk attīstīt. Otrs apjoma ziņā lielākais tirgus ir Ukraina. Kara sākumā mēs šo tirgu zaudējām, bet, cītīgi strādājot un meklējot iespējas, varētu teikt, ka tagad šis tirgus ir atgūts. Ukrainā mēs pārdodam krēmsieru, kas ir ļoti universāls un vērtīgs produkts. Lielu eksporta tirgu esam atraduši Lielbritānijā tieši “Kārums” sieriņam. Šis tirgus ir augošs, un “Kārums” tur tiešām ir unikāls produkts.

Ir arī jauni tirgi. 2022.gadā esam atklājuši astoņus jaunus eksporta tirgus, tajā skaitā “Kārums” pirmo reizi vēsturē ir nonācis Norvēģijā un Uzbekistānā, tāpat Īrijā, Turcijā, Nīderlandē, Kazahstānā. Pērn esam arī trīskāršojuši eksporta apjomus uz Poliju, Moldovu un Igauniju.

Mums ir arī ar “Food Union” grupu saistītie uzņēmumi Dānijā, Norvēģijā, Igaunijā, Lietuvā, kā arī Rumānijā un Ķīnā. Arī šajos tirgos mēs attīstām eksportu. Savu ražoto piena pulveri pārdodam saistītajiem uzņēmumiem, kas to izmanto saldējuma ražošanā. Tam ir stabils un paredzams pircējs, tādējādi šajos tirgos ilgtermiņā cenšamies labāk un rentablāk sasniegt gala patērētāju nekā ar industriālo produktu tirdzniecību biržas konjunktūras tirgos.

Kā ar Krievijas un Baltkrievijas tirgus kompensēšanu, jo kara sākumā paziņojāt par eksporta pārtraukšanu uz šīm agresorvalstīm?

Eksporta apjomi uz šīm valstīm bija niecīgi. Kompensēšana ar uzviju ir notikusi ar jau minētajiem jaunajiem tirgiem, ko esam atraduši. Mēs domājam arī, kā ne tikai šos eksporta tirgus vēl vairāk paplašināt, bet arī, kā tos vairāk piepildīt. Kā jau minēju, caur saviem saistītajiem uzņēmumiem vēl vairāk piekļūt patērētājiem.

Tāpat meklējam, un veiksmīgi, arī tādus partnerus, kas ir lieli pārtikas produktu ražotāji un viņu produkcijas receptūrās ir piena sastāvdaļas. Piedāvājam sauso pulveri, kas satur piena olbaltumvielas, arī saldo krējumu, kas savukārt satur piena taukus utt., piemēram, konditorejas izstrādājumu ražotājiem. Šis projekts uz priekšu virzās veiksmīgi, un arī tādā ziņā ceram kopā ar partneriem sasniegt gala patērētājus eksporta tirgos.

Tāpat trešais virziens, kurā līdz šim ne pārāk iesaistījāmies, ir privāto preču zīmju produktu ražošana. Veiksmīgi ir sākta sadarbības attīstība ar tirdzniecības ķēžu tīklu, kas atrodas pirktspējīgās Eiropas valstīs. Protams, tas ir rūpīgs darbs, bet iespējas ir ļoti lielas. Esam gatavi to izmēģināt un iet šo ceļu. Tie ir virzieni, ar ko kompensējam realizācijas samazinājumu, un šajā gadā un vidējā termiņā virzīsimies, lai atgūtu apjomus un rentabilitāti.

Privāto preču zīmju ražošana vēl nav sākta?

Eksporta tirgos vēl nav, bet esam tam gatavi.

Piena produktiem veikalos cenas ir cēlušās jau kopš pagājušā gada pavasara. Kā jūs izjūtat šo kopējo patēriņa samazinājumu un kuru grupu produktus tas skar visvairāk?

Mēs to tiešām izjūtam kā patēriņa kritumu. Jāsaka gan, ka patēriņš nesamazinās vienmērīgi. Patēriņš saglabājas klasiskiem plaša patēriņa produktiem, piemēram, skābais krējums, biezpiens, piens, arī kefīrs. Protams, mēs pie tā piestrādājam, lai palīdzētu patēriņu saglabāt. Piemēram, produktam “”Valmieras” skābais krējums” realizācijas kritums ir bijis niecīgs, jo cena ir nedaudz pieaugusi, bet ne tik sāpīgi. Patērētāju interese un spēja šo produktu nopirkt ir saglabājusies, tas mums kopā ar tirgotājiem ir izdevies.

Ir produktu grupas, kurās ir realizācijas kritums līdz 20%. Tie ir produkti, kurus nevarētu saukt par pirmās nepieciešamības produktiem, bet vairāk baudīšanas produktiem, piemēram, jogurti. Ir gan atšķirības. Piemēram, tā sauktie veselības veicināšanas produkti, imunitātes deficīta periodā saglabā savu vietu, un realizācijas kritums ir salīdzinoši mazāks. Tā sauktajos “sevis lutināšanas un baudīšanas” produktos kritums varētu būt līdz 30%.

Arī saldējuma sektorā kritums ir līdzīgs. Tādēļ cenšamies arī šajā produktu grupā kādu produktu izvirzīt no kopējā cenu cēluma un panākt pieejamu cenu. Tad var redzēt, ka tieši šis produkts vai zīmols un tā realizācija nekrītas, bet saglabājas zināmi stabila.

Par sieriņu “Kārums” runājot, cenu politika ir atļāvusi šī produkta realizācijai saglabāties apmēram tādā pašā līmenī kā pirms krīzes. “Kārums” turklāt patērētāju aptaujā atzīts par 2022.gada mīlētāko zīmolu. Tas nozīmē, ka esam rīkojušies pareizi attiecībā uz cenu un pieejamības vairošanu. Kopumā realizācija nav samazinājusies plaša patēriņa produktiem un tiem produktiem, kas atsevišķi izcelti ar cenu politiku, kā “Tio” saldējums un “Kārums”. “Tio” saldējums ar savu kvalitāti un pievilcīgo cenu pērn tieši nostiprināja savas pozīcijas pieejamu saldējumu segmentā.

Kādas ir prognozes par turpmāko patēriņa uzvedību šogad?

Domāju, ka patēriņam ir jāatgriežas…. Pie pēdējo gadu dinamikas, kas bija 4-5% pieaugums gadā, vienā gadā zaudēt 20% nozīmē, ka esam atgriezušies četrus gadus atpakaļ. Droši vien šo apjomu vienā gadā mēs diez vai atgūsim, bet ceru, ka sasniegsim pieauguma tendenci. Es domāju, ka patēriņš pieaugs, jo piens un piena produkti mūsu reģionā ir vajadzīgs un iecienīts produkts.

Manuprāt, ļoti svarīga lieta ir sabalansētība starp izmaksām, cenām un patērētāju spēju šo produktu iegādāties. Tas nozīmē, ka patērētājam šogad un nākamgad līdzekļiem ir jāpieaug, inflācijai ir jāsamazinās. Produkta cenai ar patērētāja pirktspēju vienā punktā ir jāsatiekas, un tad patēriņš atjaunosies. Man ir cerība, ka tas varētu notikt jau šajā gadā un turpināties nākamajos gados. Viegli tas nebūs, jo šo 20% samazinājumu patērētājs ir aizstājis ar kaut ko citu, atgriezt to nebūs viegli, bet tas ir mūsu darbs, un šajā virzienā ir jāiet.

Tas nozīmē, ka produktu cenas piena pārstrādātāji vairs nevar atļauties paaugstināt?

Mēs nevaram atļauties samazināt produktu apgrozījumu, un cena ir pirmais, kas apgrozījumu samazina. Mūsu reģionā – Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, arī Polijā – pienu saražojam par apmēram 40% vairāk, nekā ir vietējais patēriņš. Latvijā un Igaunijā šis procents ir vēl lielāks. Ko tas nozīmē? Arī šobrīd kaimiņvalstīm ir liekais piens, arī viņiem pienu nav kur likt. Ja domājam kaut kādā veidā ar produktu cenām segt izmaksas vai vēsturiskos zaudējumus, tad mēs pazaudēsim tirgu, jo arī mūsu kaimiņi ir importētāji un arī mūsu tirgu viņi redz, kā tirgu kuru iekarot.

Šobrīd piena iepirkumu cenas ir dramatiski kritušās, lauksaimnieki sūdzas un aicina zemkopības ministru rast kādu risinājumu. Tāpat Lietuvā notiek protesti pret zemajām cenām. Kā jūs kā piena pārstrādātājs raugāties uz šo situāciju?

Piena iepirkumu cenu samazinājumam skaidrojums ir redzams visiem – tā sākums saistīts ar pagājušā gada piena produktu augsto cenu eskalāciju. Tie ir globāli procesi, kurus regulāri ietekmē gan klimatiskie apstākļi, gan ekonomiskie, gan politiskie notikumi. Šajā gadījumā tie bija vairāki notikumi kopumā – Austrālijā pagājušajā gadā saražoja par 7% mazāk piena, arī Jaunzēlandē par 3,8% mazāk. Bija arī resursu un loģistikas problēmas. Tas viss ļoti ietekmēja Dienvidaustrumāzijas reģionus, kur pienu pašpatēriņam ražo nepietiekami un patēriņu nodrošina imports. Saistībā ar deficītu sākās tirgus sacensība par tā dzēšanu, kurā iesaistījās gan pārstrādātāji, gan uzpircēji un biržas starpnieki. Cena sāka augt. Industriālo produktu tirgū bija situācija, ka pircēji pirka šodien, jo rīt jau būs viss dārgāk. Šodien jāpērk dubultā, jo rīt un parīt būs dārgāk. Sākās pirkšanas virpulis, kas inerces pēc sasniedza jau tādu cenu un apjoma līmeni, kuru vairs neakceptēja Dienvidaustrumāzijas gala patērētājs. Viņiem pirktspēja ir apmēram tāda pati kā Latvijā. Augstās cenas šis pircējs neakceptēja ar savu patēriņu, un sāka rasties uzkrājumi, virpulis apstājās, cenas sāka kristies. Šādas grūti prognozējamas svārstības biržas produktu tirgū pēc 2004.gada diemžēl kļūst biežākas un ar lielāku amplitūdu, līdz ar to smagākām sekām. Šajā tirgū ar lielu piena īpatsvaru piedalās arī Latvijas piensaimnieki, Lietuvas, arī Polijas, lai gan viņu dalība biržas darījumos ir ar apmēram 25% no saražotā piena apjoma. Tādēļ arī svārstību ietekme uz kopējo piensaimniecību ir mazāka nekā Lietuvā, kur apmēram 70%, Latvijā ap 65%, no kopējā piena nonāk ārējā, augstai konkurencei un svārstībām pakļautajā tirgū.

Svaigpiena eksporta tirgus šobrīd ir noplacis. Mums ir produkts un ilgtermiņa līgumi ar tirgotājiem, un galā ir patērētājs, kurš ar savu naudu maksā par produktu. Maksājot cenu par produktu, nauda nonāk pie tirgotājiem, pie valsts ar pievienotās vērtības nodokli (PVN), pie pārstrādātājiem, kuram ir savas izmaksas, un pie piena ražotājiem.

Domāju, ka tagad visai šai ķēdei – patērētājiem, valstij, tirgotājiem, piena ražotājiem, pārstrādātājiem – ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu ķēdes nepārtrauktību, lai būtu gan ražotājs, gan pārstrādātājs. Mēs šobrīd nevaram atļauties nemaksāt ražotājam vai maksāt tikai tik daudz, ka principā viņš nav spējīgs izdzīvot. Pieļauju gan, ka šādās situācijā ne vienmēr visi izdzīvo. Piemēram, pagājušajā gadā pārstrādes jomā divi uzņēmumi no saimnieciskās darbības izstājās. Domāju, ka arī šajā gadā līdzīga situācija sagaida kādu ražojošo vai pārstrādes uzņēmumu. Piena ražotājam līdz ar lielo cenu kritumu produktu tirgū tomēr ir jāsamaksā vismaz tāda cena, kas viņam atļauj izdzīvot, ja ne augt un attīstīties, bet šobrīd tieši izdzīvot.

Jāatceras arī tas, ka ne visu naudu, ko saņem piena ražotājs, maksā tikai pienotavas. Neminēšu Latvijas piemēru, bet Vācijā piena ražotājs tikai 80% ieņēmumu savu izmaksu segšanai saņem no pienotavas, bet 20% ir pārējie ieņēmumi, kas ir gan valsts subsīdijas, atbalsts utt. Ja mēs šajā piena vērtības ķēdē Latvijā esam četri – ražotāji, pārstrādātāji, tirgotāji un arī valsts kā PVN saņēmēja -, tad mums šobrīd visiem pārējiem ir jāparūpējas tieši par ražotāja izdzīvošanu. Tas nodrošinātu šīs ķēdes darbības nepārtrauktību, kas ir izšķirīgi svarīgi visiem ķēdes dalībniekiem, arī patērētājiem. Tāpēc pretimnākšana šajā brīdī ir nepieciešama arī no tirgotājiem un arī no valsts. Valsts galu galā cenu paaugstinājuma laikā saņēma PVN par 20% vairāk no nozares nekā pirms šīs krīzes. Varbūt šinī brīdī ir jādomā, kā palīdzēt piena ražotājiem, lai tie varētu savilkt galus kopā un sagaidīt pavasari. Protams, arī pašiem ir jāoptimizējas, jāpārorientē procesi utt.

Domājat, ka valstij šobrīd ir jāiesaistās ar palīdzību piena iepirkumu cenu stabilizēšanā?

Šādās krīzes situācijās, ja esi izsmēlis visus iekšējos resursus, tad nekas cits neatliek. Es domāju, ka no lauksaimnieciskās un pārtikas ražošanas piena ražošana ir svarīgākā nozare, tā ir lielāka par gaļas ražošanu, par graudu pārstrādi. Tā ir jāsaglabā. Valsts kā šīs ķēdes loceklis varētu palīdzēt. Protams, ir jau arī trešās puses, kā apdrošinātāji, bet šī joma mums nav tik attīstīta. Tik svarīgā nozarē, kā pārtika un piena ražošana, ir jādomā par riska vadības institūciju, kas varētu mēģināt identificēt riskus un tos vadīt, lai krīzes situācijā nozares izdzīvošana būtu iespējama.

Kādas ir prognozes par piena iepirkumu cenām turpmākajos mēnešos?

Ir vairāki nosacījumi, un viens no galvenajiem ir patērētāju pirktspēja, lai patērētājiem produkts būtu pieejams cenas ziņā un lai to vēlētos pirkt. Tas, ka piena produkti būs dārgāki nekā pirms krīzes, kā 2021.gadā, tas ir nenoliedzami un tā tam ir jābūt, jo ražošanas resursi ir dārgāki, ir cēlušās algas, enerģētikas resursi ir dārgāki.

Situācijai vajadzētu atgriezties stabilākā gultnē patēriņa ziņā un piena iepirkuma cenai vajadzētu atgriezties, mazākais, 36 centi par litru apmērā ar tendenci pieaugt. 2021.gads noslēdzās ar vidējo cenu 32 centi, pagājušajā gadā vidēji bija 48 centi.

Kāda šobrīd ir cena?

Mūsu uzņēmums vidēji maksā 33 centus, ir, kam 34, ir, kam 32 centi. Varētu šobrīd likties, ka cenas veikalos nekrītas, bet pārstrādātāji piedāvā ļoti lielas atlaides un plauktos var manīt pienu par 0,79 centiem utt. Cenas ir samazinājušās. Caur šādām akcijām mēs cenšamies realizācijas apjomus palielināt.

Kāda šajā kontekstā ir jūsu sadarbība ar mazumtirgotājiem? Vai netiek pieprasītas ražotājiem nepieņemas cenas, akcijas?

Ar mazumtirgotājiem pārstrādātāju attiecības ir ļoti konstruktīvas. Arī mazumtirgotājs ir ieinteresēts ķēdes dzīvotspējā. Cenas un pieteikumi krīzes laikos tiek operatīvāk pieņemti un ieviesti dzīvē, ir dažādas savstarpējas pretimnākšanas. Gan tirgotājam, gan pārstrādātājam galvenais fokuss ir patērētājs, tāpēc šajā ziņā esam vienoti.

Lai arī šur tur parādās viedoklis, ka imports ir labs un lēts, patērētāju aptaujas liecina, ka 75% patērētāju vēlas pirkt vietējo pienu. Tas arī ir mērķis, ko vēlamies, lai patērētāji izvēlas Latvijas pienu.

Kā uzņēmums risina dārgo energoresursu cenu jautājumu? Kādas alternatīvas plānojat vai esat jau ieviesuši?

Energocenu pieauguma apstākļos bija jārīkojas ļoti strauji un ātri. Dabasgāze bija ar kaut ko jāaizstāj jeb jāsadala riski starp vairākiem enerģijas avotiem. Tas, protams, prasīja investīcijas, prasīja arī aktīvu rīcību. Mēs esam investējuši sašķidrinātās gāzes iekārtu uzstādīšanā un izmantošanā, gan Valmieras ražotnē, kur tiek ražots sausā vājpiena pulveris, kas patērē daudz enerģijas, gan Rīgas piena kombinātā, kur notiek apjomīgākā mūsu produktu ražošana. Papildus esam uzstādījuši iekārtas ar iespēju enerģijas ražošanai izmantot dīzeļdegvielu. To visu esam izdarījuši.

Šajā enerģētikas ceļā mums vēl ir daudz jāmācās un vēl ir daudz darāmā, lai nostabilizētu un efektivizētu enerģijas patēriņu. Pirmais ātrais solis ir veikts, un nākamais solis ir skatīties, kā optimizēt un samazināt enerģētikas īpatsvaru produktu kalkulācijā. Tas būtu ļoti svarīgi.

Ir arī sarežģījumi ar darbaspēka pieejamību. Mums ir sezonas darbi, kas ir ļoti aktīvi, piemēram, saldējuma ražošanā, kas prasa lielu darbaspēku. Plānojam iegādāties vairākus robotus, kas dara tā saukto nekvalificēto roku darbu, piemēram, saldējuma pakošanā un iekraušanā. Vairākus rūpniecības robotus ir plāns līdz saldējuma sezonas sākumam iegādāties. Tas nozīmē, ka varēsim atslogot darbaspēku, ko uz sezonu pieņemam, jo ar katru gadu paliek ar vien grūtāk nodrošināt sezonas vakances. Tā noteikti būs investīcija nākotnei.

Runājot par darbaspēku, gribēju vēl piebilst, ka pie apgrozījuma krituma par 20% darbaspēks paliek pāri, bet šos cilvēkus mēs neatlaidām. Tas nebūtu pareizi. Šos cilvēkus mēs novirzījām eksporta attīstībai. Tādēļ šogad, neskatoties uz sarežģījumiem, mums izdevās saglabāt darbaspēku un novirzīt to eksporta produktu ražošanai un attīstībai.

Kas attiecas uz enerģētiku un dabasgāzi, tagad dabasgāzes cenas ir samazinājušās, tomēr paredzam, ka enerģijas nesēju cenu svārstību risks saglabāsies. Ilgtermiņā paļauties uz pašreizējo cenu kritumu mēs nevaram. Jebkuram uzņēmumam svarīga ir risku paredzēšana, novērtēšana un rīcība, lai riski ietekmētu pēc iespējas mazāk. Risks nāk no ārienes, tādēļ ir svarīgi iekšienē tam sagatavoties, lai zinātu, kā ar to tikt galā. Tāpēc mums ir vajadzīgi alternatīvie risinājumi, un tos arī turpināsim attīstīt.

Vai arī produktu klāsta samazināšana nav viens no veidiem, kā efektivizēt ražošanu? Jums portfelī ir ļoti daudz dažādu produktu, un to ražošana tomēr ir dārga.

Jā, protams. Produktu sortimenta klāsts mums nav stacionārs, tas attīstās, kādu produktu ražošana tiek samazināta, kāds produkts izstājas no spēles. To dzīve un patērētājs parāda. Mēs “nevelkam” līdzi tādus produktus, kas nav pieprasīti un rentabli. Produktu klāsts attīstās un mainās nepārtraukti, tas ir radošs process.

Vai nav plāns startēt kādā pilnīgi jaunā produktu kategorijā?

Noteikti. Šis pavasaris nāks ar jaunumiem no mums, kādus vēl līdz šim neesam tirgum piedāvājuši. Mainās jau arī patērētājs, redzam, kādi produkti ir interesanti jaunākai paaudzei, mainās tendences un tirgus. Mēs tam sekojam līdzi un izstrādājam produktus, kuriem redzam potenciālu.

Foto: Publicitātes foto