Redakcijas sleja

Nekas nav beidzies

Jau pagājis gads kopš agresora valsts Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kā vakardienu atceros ziņas par karadarbības sākšanos, kas sašūpoja ne viena vien indivīda ikdienu, ietekmēja miegu un lika sev klusībā jautāt: «Vai tiešām tas notiek?»

Nenoliedzami atrodamies tuvu konfliktzonai un mums jābūt ārkārtīgi pateicīgiem par to, ka tiešas briesmas mums nedraud, taču nevaram aizmirst, ka Ukrainā nekas nav beidzies. Sākotnēji milzīga daļa iedzīvotāju aktīvi dalījās ar savas palīdzīgās rokas sniegšanu internetā, lai parādītu, kurā pusē atrodas, nenogurstoši ziedoja, rīkoja labdarības akcijas un palīdzēja, cik vien iespējams. Pagājis laiks, un, lai cik tas briesmīgi neizklausītos, karš Ukrainā ir kļuvis par kaut ko «pierastu». Protams, katram ir sava dzīve, savas problēmas, kuras jārisina, un energoresursu krīze smagi ietekmē ikvienu, taču karadarbība nav un nekad nevar kļūt par kaut ko pierastu, pašsaprotamu.

Aizvien vairāk cilvēku interneta vietnēs diskutē par to, kāpēc jāziedo Ukrainai, ja mums pašiem vajag? Kāpēc jāsūta konfiscētās mašīnas turp, ja pašiem var noderēt? Tiešām!? Ir ziedošanas akcijas, kuras paredzētas arī Latvijas tautai, bērniem, dzīvniekiem, līdzcilvēkiem, mazturīgajiem un citiem, kam palīdzība nepieciešama. Neviens neliek ziedot tikai Ukrainai un aizmirst par mūsu cilvēkiem. Ziedot savējiem var, un tas arī ir jādara, tomēr būtu jāatceras, cik pateicīgiem mums ir jābūt par to, ka esam neizmērojami labākā drošības situācijā nekā mūsu kaimiņi Ukrainā. Jebkura palīdzība, ne tikai mantiska vai finansiāla, var izmainīt kāda dzīvi vai vismaz palīdzēt ceļā uz labākiem laikiem. Mūsu grūtības pat nevar salīdzināt ar tām, ko izcieš karā zem nemitīgiem aviācijas uzlidojumiem. Neatslābstam!