Karš atbalsojas, bet dzīve neapstājas

Zuzinu ģimenes ceļš no Dnipro līdz Saulainei un atpakaļ uz Ukrainu

Dzīve ceturtajā lielākajā Ukrainas pilsētā – Dnipro – pašlaik rit nosacīti mierīgi. Trešdien apritēja 40 dienas, kopš raķetes triecienā tika sagrauta daudzdzīvokļu ēka un bojā gāja 46 cilvēki, bet 80 guva ievainojumus. «Tās nebija armijas noliktavas, tas nebija stratēģisks infrastruktūras objekts, bet māja, kurā dzīvoja miermīlīgi ļaudis. Šis elles lādiņš atņēma dzīvību vairākiem desmitiem ukraiņu, salauza tuvinieku sirdis, bet cīņassparu tas nespēja nogalināt. Tieši otrādi – gaisotne patlaban pacilātāka, cilvēki kļūst vēl vienotāki, ar vēl lielāku gatavību stāties pret agresoru,» laikrakstam stāsta Dnipro iedzīvotāja Marina Zuzina.

Neticēja neviens
Viņai pēdējais gads nav bijis viegls, un arī nākotne neskaidra, taču dzīva ir cerība, ka šis murgs, kas aizsācies pagājušā gada 24. februārī, kaut kad arī beigsies. «Lūgšanas un ticība Dievam palīdz dzīvot,» ukraiņu mēlē teic Marina un piebilst, ka tagad krievu valoda Ukrainā ir tabu, – neviens neizvēlas lietot agresora valodu. Ar angļu valodas zināšanām Marina izcelties nevar, latviešu valodā zina tikai dažus vārdus, bet man savukārt grūtības saprast ukrainiski teikto, tāpēc paliekam vien pie krievu valodas, lai gan nemanāmi ik pa brīdim Marina savu stāstāmo virknē dzimtajā mēlē.

Dzimusi, augusi, skolojusies Dnipro, ar vīru Maksimu ir kopā jau vairāk nekā 20 gadus, ģimenē aug dēli – astoņpadsmitgadīgais Danila un 14 gadus vecais Timurs. Pirms pērnā gada 24. februāra visi dzīvoja savu ierasto dzīvi, arī dažas dienas pirms iebrukuma nekāda satraukuma nav bijis. Marina stāsta, ka ļaužu valodās gan ieklīda runas par to, ka Krievija pievelk savu karaspēku bīstami tuvu robežai, bet neviens neticēja karam, lai arī Rietumvalstu mediji jau burtiski «brēca», ka uzbrukums ir neizbēgams, taču vietējo ikdiena nemainījās – cilvēki gāja uz kafejnīcām, veikaliem, uz darbu, uz sporta klubu, kur nu kurais. Zuzinu ģimeni 24. februāra rītā uzmodināja lādiņu sprādzienu trokšņi, taču bombardēšana šajā pusē nebija intensīva. Par krievu militārās operācijas sākšanos uzzināja no sarakstēm «Telegram» vietnē, kā arī no medijiem. Ātrumā tika vāktas mantas, dokumenti, nauda. Veikalos, degvielas uzpildes stacijās veidojās rindas, cilvēki bieži «nesavaldījās» – Ukrainas pilsētas citu pēc citas pārņēma panika, nevaldāma un bīstama.

Nelaime satuvina
Marinai Rīgā jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo māsa, un tika izlemts, ka kopā ar dēliem dosies uz Latviju. «Tikai bērnu dēļ nolēmu braukt prom. Vecākajam dēlam pēc mēneša paliktu 18 gadi, un viņam būtu liegts šķērsot robežu,» teic Marina un atklāj, ka lēmums par aizbraukšanu tika pieņemts 27. februārī pēc rīta dievkalpojuma vietējā draudzē. Izjūtas viņai grūti ietērpt vārdos, jo kaut ko tādu nenovēl pat savam ienaidniekam. 28. februāra rītā visi, izņemot vīru, sēdās evakuācijas vilcienā uz Ļvivu, kurā pavadīja
15 stundas. Nezināmais par nākotni un kliedzošā sāpe par tiem, kas tika atstāti, smagi nospieda ikvienu vilciena pasažiera dvēseli. Ceļā cilvēki nāca klāt, un vietu kļuva arvien mazāk, ļaudis gūlās vilciena vagonu gaiteņos. Ļvivas dzelzceļa stacijā vilciena sastāvs ieripoja piecos no rīta, bet tur priekšā jau bija cilvēku pūlis, kas Zuzinus šokēja, vēl tika piekodināts sargāt somas un kabatas, jo arī zagļi uzdarbojās. Samaksājuši 2000 grivnas (40 grivnas – viens eiro) no katra par transportēšanu līdz Ukrainas-Polijas robežpunktam, te atklājies, ka dēliem pasēm ir beidzies termiņš, bet Robežsardze bija saprotoša – galvenais, lai tikai ir dokumenti. Brīvprātīgie visur sagaidījuši, nodrošinājuši ar pirmās nepieciešamības precēm, siltām segām, paēdināti un padzirdināti.

«Uz robežas bija arī vienkāršie iedzīvotāji, gan poļi, gan arī ukraiņi, kuri dzīvo Polijā. Dziļi atmiņā iespiedusies šī cilvēku saliedētība uz kopējo bēdu fona. Mūs uzrunāja kāds vīrietis un piedāvāja savu mājokli vismaz uz neilgu laiku. Notraušot asaras, viņš stāstīja, ka dēls karo pie Kijivas un pats ir gatavs palīdzēt visiem, kas cietuši no kara. Tādu stāstu ir daudz, un pārņem nežēlīgas skumjas, kad saproti, cik daudzi likteņi ir iznīcināti un dzīves ir salauztas. Šis cilvēks nav tikai kārtējais sāpju sagrauztais tēvs, tas ir visu to vecāku atspulgs, kuri cieš no šīs asiņainās agresijas un ir gatavi palīdzēt ar asarām acīs,» savu stāstu turpina Marina.

Bēgļiem no Dnipro izdevies iekārtoties autobusā uz Varšavu, lai tālāk kāptu nākamajā autobusā uz Rīgu. Taču vispirms viņi aizvesti uz valūtas maiņas punktu, kur atgadījās pats nepatīkamākais šī brauciena laikā. Ukraiņiem norādīts – jāsamaina visas līdzpaņemtās grivnas, un nez kāpēc arī piekrituši. 400 – 420 eiro vietā pēc oficiālā kursa «uz rokas» saņēmuši vien 90 eiro. Lai arī daļa naudas pazaudēta, tas nebija tas sliktākais, kas varēja notikt, spriež Marina. Nonākot Varšavā, noskaidrojuši, ka biļetes uz Rīgu nav pieejamas arī vairākas dienas uz priekšu, turklāt nepieciešams arī Covid-19 tests. Latvijas galvaspilsētā Zuzini ar «Ryanair» reisu no Modlinas lidostas Varšavā ielidoja pagājušā gada 5. martā.

Nonāk Saulainē
«Protams, labi, ka esi drošībā, jumts ir virs galvas, un kā nekā tuvinieki blakus, taču – cik ilgi tu tā dzīvosi. Māsai dzīvoklis tomēr, ne māja, vēl mājdzīvnieki, kuru spalvu dēļ jaunākajam dēlam sākās alerģija. Oficiāli reģistrējāmies bēgļu centrā un pretendējām uz atsevišķu dzīvesvietu. Mēs jau nebijām prioritāri, jo mitinājāmies pie radiniekiem. Dienā, kad atkal gāju interesēties par iespēju rast dzīvojamo platību, man piedāvāja braukt uz Saulaini. Es momentā piekritu, sakravājām mantas un ar autobusu devāmies uz Bausku. Nevienu sliktu vārdu nevaru teikt, patiešām siltas jūtas saista ar šo vietu. No pašvaldības Jānis Kalinka izlīdzēja ar padomiem,» stāsta Marina.

Ukrainā viņai bija darbs, strādājusi par grāmatvedi, bet 25. februārī kā lielākā daļa strādājošo dzimtenē tika atbrīvota no darba. Bērniem mācības notika attālināti, un dienas pirmo daļu Saulainē istabiņā arī pavadījuši. Marina smej, ka izbrīnījuši Latvijas mainīgie laikapstākļi. Bauskas pievārtē var spīdēt saule, pēc brīža pilsētā var nogāzt lietus, bet Saulainē jau snigt sniegs.

«Esmu bezgala pateicīga par Latvijas valsts un arī Bauskas novada pašvaldības palīdzību manai ģimenei. Paldies arī citām valstīm, kuras palīdz ukraiņu bēgļiem. Mūsu tauta ir izkaisīta pa visu pasauli,» teic Marina un atklāj, ka pašas vecākais dēls vasarā aizceļojis uz Kanādu. Ukrainas pilsoņiem Kanādā kopš kara sākuma ir atvērta speciāla pro-gramma. Danila Varšavā nokārtojis biometrisko pasi, aizpildījis visus nepieciešamos dokumentus un atbildi saņēmis pusotra mēneša laikā. Kanāda sedza gan aviobiļeti līdz Vankūverai, gan izmaksāja vienreizēju pabalstu 3000 Kanādas dolāru apmērā, gan nodrošināja ar pagaidu dzīvesvietu. Danila gan apmeties pie ģimenes draugiem, bet tuvākajā laikā plāno īrēt mitekli kopā ar vēl vairākiem ukraiņiem. Studijas ir dārgas, Zuziniem nav tādu līdzekļu, lai dēlu pabalstītu, taču puisis nav atmetis domu par augstākās izglītības iegūšanu šajā zemē. Pašlaik viņš strādā lielveikala gaļas sadales cehā.

«Darbs mazkvalificēts, bet bez izglītības uz augstu amatu nevar pretendēt. Bez valodas Kanādā arī nav, ko darīt, lai arī Danila ļoti labi zina angļu valodu, augstāko līmeni vēl nevarēja nokārtot, bet viņš ir mērķtiecīgs, un tas ir tikai laika jautājums,» vērtē Marina un piebilst, ka arī jaunāko dēlu mudina mācīties angļu valodu un, ja radīsies iespēja, varēs sūtīt arī viņu uz Kanādu. Marina ir pārliecināta, ka vecākais dēls Kanādā arī paliks, ja arī apstākļi Ukrainā uzlabosies.

Dzīves līmenis zemāks
Pati Marina mājup vēlējusies braukt jau pērnā gada maijā, bet jūnijā sirds burtiski rāvusies atpakaļ. Māsa mēģinājusi atrunāt no šī soļa, vēl izsmējusi – visi bēg no kara, bet jūs braucat karot, jūs šķērsosit Ukrainas robežu vienīgie.

Tomēr Marina un Timurs 22. jūlijā Rīgas autoostā iekāpa autobusā Rīga–Ļviva, kas kursē katru dienu. «Autobuss bija pārpildīts – sievietes, bērni, seniori, tikai divi cilvēki izkāpa Viļņā, visi pārējie brauca līdz Ļvivai. Katram stāsts citādāks, bet visiem vilkme uz savu zemi visstiprākā,» pauž Marina.

Ar ģimeni Dnipro viņa mitinās 16 stāvu daudzdzīvokļu nama desmitajā stāvā. Vīram ir darbs un stabili ienākumi, Marina epizodiski palīdz klientiem ar grāmatvedību. Valsts iestādēs darbs pārsvarā ir attālināti, klātienē strādā privātais sektors, kurš ķepurojas, kā var, sekojuši daudzu jo daudzu komersantu bankroti.
«Darbojas restorāni un kafejnīcas, veikali ir pilni ar precēm, tikai vajag naudu. Cenas ir pieaugušas pilnīgi visam, viskrasāk kāpušas cenas dārzeņiem – divkārt, jo tie nāca no Hersonas, bet tagad tas ir okupētais apgabals. Kā tā var būt, ka Polijā dārzeņi, augļi maksā lētāk nekā Ukrainā? Gaļa sadārdzinājusies, vistas gaļa trīs līdz pieci eiro kilogramā, cūkgaļa, liellopu gaļa līdz desmit eiro par kilogramu. Dzīves līmenis mums ir zemāks nekā Latvijā. Vidējā alga Ukrainā ir ap 300 eiro, pensijas 100 – 200 eiro, mums īsti tāda vidusslāņa nav bijis, – vai nu nabadzīgie, vai bagātie. Cilvēki, kuriem ir iekrājumi vai augsti ienākumi, turpina braukt uz ārvalstu kūrortiem atpūsties, tas iespējams no Moldovas vai Polijas. Arī, piemēram, Rietumukrainas slēpošanas kūrortā Bukovelā ļaudis ķer ziemas priekus un lustē kā pirms kara,» dzīvi Ukrainā ilustrē Marina.

Aprod ar visu
Dnipro atrodas 270 kilometru no Doneckas, vien 70 kilometru no Zaporižjas. Šeit ir pirmais punkts, kur tiek atvesti cilvēki no intensīvās kara zonas. Ļaudis tiek izmitināti gan baznīcās, gan skolās, gan sporta hallēs. Valsts piešķir šīm personām ikmēneša maksājumus ap 100 eiro, ja zaudējis ir visu, tad ir arī vienreizējs pabalsts ap 500 eiro.

«Pašlaik pēdējās divas nedēļas dzīvojam kā «baltie cilvēki», jo mums beidzot ir elektrība. Iepriekš taupības nolūkos bija izstrādāts grafiks – piecas stundas ir strāva, bet četras nav. Kā nu kurš izlīdzējās, vieniem eglīšu virtenes uz baterijām, citam sveces, citam lukturi. Dievs ir uzklausījis mūsu lūgšanas un atvēlējis mums maigu ziemu. Iepriekšējās ziemas esam piedzīvojuši lielus mīnusus, bet šogad tāds sals nav bijis. Ja runājam par ikdienas dzīvi, varu droši teikt – dzīve turpinās. Ātri aprod ar visu. Trauksmes sirēnu nepārtrauktā nots sajaucas ar automašīnu troksni. Daudzi tās ignorē. Arī mēs ne reizi neesam devušies meklēt patvērumu. Naktī telefons zem spilvena dreb, ziņo par trauksmi, bet vīrs pagriežas uz otriem sāniem un guļ tālāk. Zinu, ka nav pareizi tā darīt, bet mēs neesam panikas cēlāji. Ļaudis šeit Ukrainā var iedalīt vairākos veidos – ir pavisam jūtīgie, kuriem uztraukums ir nepārejošs. Šie cilvēki arī visu laiku neiziet no patvēruma, krīt histērijā, dzīvo, lietojot nervu zāles. Man pašai ir paziņa, kura neiznāk no pagraba. Ir man radiniece, kura tik ļoti baidās par savu bērnu un iedomājas, ja lādiņš trāpīs istabā, kur būs meita, tad viņa būs pagalam un māte nespēs paglābt, tāpēc pat uz labierīcībām viņa ņem savu atvasi, lai tikai būtu kopā. Tad ir tādi, kuri ir piesardzīgi, bet paniko ar mēru, un ir tādi, kas dzīvo bez bailēm. Es pati paļaujos uz Dievu, ja Viņš ir mums šādu pārbaudījumu atsūtījis, domāju, ka tas ir pārvarams,» pārliecināta ir Marina un neslēpj, ka dažbrīd pārņem tāda sirreāla izjūta par to, kā apziņa šo visu pieņem.

«Kad 21. janvārī mūsu pilsētas dzīvojamajā masīvā ietriecās nāvējošā raķete, mēs braucām mašīnā un bijām ceļā uz viesībām. Auto novibrēja, es vīram teicu, ka mūsos kāds ir ietriecies un ir notikusi avārija, bet nekā. Tā bija raķetes «atbalss». Pēc tam novēroju, ka gar ēku, kur notikusi nelaime, pilnīgā mierā brauc komunālo pakalpojumu sniedzēja atkritumu vedējs un savāc atkritumus. Jā, aizgājis tik tālu, ka krīt bumbas un atrodas, kas mierīgi turpina savu iesākto,» teic Marina.

Viņai rūgtums par pašreizējo izglītības sistēmu. Mācības joprojām notiek attālināti. «Skolas, bērnudārzi, augstskolas tagad ir tikai internetā, kad skan sirēna, uz pāris stundām tiek ņemta pauze, bet sirēnas ir ļoti bieži, tā nav mācīšanās, bet ņirgāšanās!» teic Marina. Pašlaik plaukstot aukļu bizness, jo bērnudārzi nestrādā, bet vecākiem bērni kaut kur jāatstāj. Savukārt jauniešu vidū izplatās narkomānija. Sintētiskās, jaunās narkotikas esot pieejamas. «Es skaidri un gaiši pasaku, lai atrod kādu nodarbošanos, ja neko citu negrib, lai tad iet karot, bet ne jau sevi norok atkarībās,» teic Marina.

Vaicāta, vai nav baiļu par tuvojošos gadadienu – 24. februāri vai nepārņem tāda kā «deja vu» izjūta, ka atkal būs jādodas bēgļu gaitās, ukrainiete apliecina, ka ir satraukums. «Klīda runas, ka pavasarī Zelenskis dosies uz ASV pie prezidenta Baidena, bet viņš pats ieradās Ukrainā. Ceram uz ārvalstu palīdzību, lai beidzot var slēgt Ukrainas debesis. Noklausījos arī Putina runu, un palika ap dūšu šķērmi. Nekas labs nav gaidāms, iespējams, «orki» 23. februārī izballēsies, un tad tiešām 24. februārī mūs sagaida īsta asinspirts. Taču ar Dieva spēku mēs izturēsim un uzvarēsim ienaidnieku! Slava Ukrainai!» sarunu noslēdz Marina.