Nevēlamais mantojums jāatstāj pagātnei

Skaistkalnē, Latvijas un Lietuvas pierobežas ciemā pie Mēmeles, joprojām ir vietējā «ievērojamākā komjaunieša» Šrola Kurmaņa vārdā nosaukta iela. Lai gan bijuši mēģinājumi to pārdēvēt, vēl aizvien – jau vairāk nekā 55 gadus – 1,2 km garā un visapdzīvotākā iela godina okupantu līdzskrējēja slavu.

Notikumu virzība gan vieš cerības, ka situācija pavisam drīz mainīsies. Bauskas novada domes deputāts, vides un attīstības komitejas vadītājs Mārtiņš Mediņš «Bauskas Dzīvei» apstiprina, ka jautājums ir pārrunāts un nākamnedēļ, 16. martā, par ielas nosaukuma maiņu Skaistkalnē tiks spriests komitejas sēdē.
Skaistkalne nav vienīgā apdzīvotā vieta novadā, kur ielām saglabājušies nosaukumi no padomju okupācijas laikiem, taču ar pārdēvēšanu sokas gausi. Arī Bauskā, kur ir Pionieru, Uzvaras un Strautnieku iela, risinājums joprojām nav rasts. Pērn par to bijusi diskusija, sekojusi arī rīcība – pašvaldība iesniegusi priekšlikumu Valsts valodas centram (VVC) oficiālo vietvārdu maiņai, un saņemts saskaņojums Strautnieku ielas pārdēvēšanai par Mazo Baznīcas ielu, taču Pionieru ielas vēsturiskā nosaukuma – Pulkveža Brieža ie-la – atjaunošana netika atbalstīta. Lai gan atzinums par Strautnieku ielas nosaukuma maiņu bija pozitīvs, pašvaldība vēl domā, vai ielu pārdēvēt vai ne – tā pagājušā gada augustā vēstīja «Bauskas Dzīve».

Pagājuši gadu desmiti
Fakts par Kurmaņa ielas esamību leišmalē vairāk nekā 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārsteidzis vēsturnieci, bijušo Latvijas Okupācijas muzeja čekas darbības pētnieci Inesi Dreimani. Gada sākumā savā «Facebook» profilā publicētajā ierakstā viņa pauda izbrīnu, ka «Skaistkalnē joprojām pastāv iela, kas pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē nosaukta Baigā gada komsorga Šrola Kurmaņa vārdā». «Ja nu trūkst ideju pārdēvēšanai, Skaistkalnes klostera kapucīnu – nacionālo partizānu atbalstītāju – vārdi ir zināmi,» viņa piebildusi.

Komentāru ilustrēja avīzes izgriezuma fragments no 1967. gada 6. jūnija «Padomju Jaunatnes», kas, visticamāk, ir raksta pārpublicējums no tā paša gada 20. maija laikraksta «Komunisma Ceļš», jo teksti par to, ka ielai Skaistkalnē dots «varoņa» vārds, ir ļoti līdzīgi. Trīs īsās rindkopas atklāj, ka Skaistkalnes ciema padomes izpildu komiteja, godinot padomju aktīvista gaišo piemiņu, «nolēma vienu no centrālajām ciema ielām nosaukt Šrola Kurmaņa vārdā», taču zīmīgs ir pēdējais teikums. «Paies vēl gadu desmiti, taču varoņa vārdā nosauktā iela arī nākamajām paaudzēm stāstīs par īsu, bet cildenu dzīvi.»

Pravietiskais pareģojums par to, ka «paies vēl gadu desmiti», ir piepildījies, tiesa, pavisam citā nozīmē. Desmitgades mijušās, taču ielas nosaukums nestāsta vis par kādas sen aizmirstas personas «cildeno dzīvi», bet gan par neizdarību, pieļaujot, ka teju 33 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iela Skaistkalnē joprojām nes «komunisma cēlāja» vārdu. Ciemā ir arī citas ielas ar ideoloģiski sarkanu nokrāsu – Pionieru, 1. maija, Oktobra un Uzvaras iela, un, kā uzsver vēsturniece I. Dreimane, arī šiem nosaukumiem būtu jāpazūd no Latvijas apdzīvotajām vietām, jo «neko labu neesam pieredzējuši nedz no pionieriem, nedz komunistu «uzvarām»».

Pieraduši un zemtekstu nemeklē
Par to, ka vietējie iedzīvotāji vēsturiskos faktos daudz neiedziļinās un citi pat nenojauš, kas tas Kurmans bijis, «Bauskas Dzīve» pārliecinājās, apmeklējot Skaistkalnes pagastu un uzrunājot sastaptos ļaudis.
Ciema centrā, Kurmaņa ielā 7, jau daudzus gadus darbojas SIA «Liene» veikals. Pārdevēja Dace atklāj, ka arī pati dzīvo šajā ielā, taču nosaukums ir tik ierasts, ka to nemaz nesaistot ar kādu personu. Aizdomājusies tikai tad, kad pirms dažiem gadiem pavīdējusi doma ielu pārdēvēt – tapis iesniegums domei, aptaujāti skaistkalnieši un vākti paraksti. «Cilvēki gadu gadiem ar šo nosaukumu sadzīvojuši un pie tā pieraduši. Man tas netraucē. Ja pārdēvēs, būs jauna adrese un jāpārtaisa visi dokumenti, nedomāju, ka daudzi to grib,» viņa prāto, «ja tomēr ielai jādod cits vārds, varētu to saistīt ar mūsu upi un nosaukt par Mēmeles ielu.»

Arī Ārija ir Kurmaņa ielas iedzīvotāja. Pēc vīramātes stāstītā zina, ka senos laikos šī bijusi galvenā iela, kur ritējusi aktīva tirgošanās, daudziem ebrejiem piederējuši veikaliņi. Ielas nosaukuma vēsturē iedziļinājusies tikai tad, kad 2020. gadā notika šūmēšanās par nepieciešamību ielu pārdēvēt; tad arī uzzinājusi par Kurmaņa «nopelniem». «Tagad, protams, gribētos, lai nosaukumu maina, taču tam jābūt saistītam ar ciema vēsturi, kaut kam paliekošam,» viņa uzskata.

Pārsvarā šo ielu apdzīvo pensionāri, un viņus nez vai šādas pārmaiņas iepriecinās, jo «sitīs pa maciņu», pieļauj kāda cita skaistkalniete. Vēl tagad teju visām mājām ir sensenas nosaukuma un numerācijas plāksnes, lai gan vairākkārt pašvaldība izdevusi saistošos noteikumus par vienota noformējuma izvietošanu. «Ja nosaukuma maiņa finansiāli nesarežģīs cilvēkiem dzīvi un izdevumus segs pašvaldība, pārmaiņām neviens pretī nestāsies,» viņa noteic.

«Kāda vairs nozīme nosaukumam, ja Kurmans jau sen zem zemes? Tāda ākstīšanās. Nu nomainīs, cilvēkiem būs jāpārtaisa papīri, jāliek pie mājas sienas cita plāksnīte ar ielas jauno vārdu,» neērtības uzskaita pensionāre no Rīgas ielas, «tad jau visi vecie komunisti, kas te pus’ Skaistkalnes, arī jādzen no mājām ārā un jāsūta prom! Puse rīdzinieku dzīvo padomju laikos celtajās mājās. Viņiem tad arī no tām būtu jāvācas ārā, un nami jājauc nost? Kādi laiki bija, tā dzīvoja! Diezgan augstu stāvošas personas savulaik vaktēja tos, kas gāja baznīcā, bet, kad viss mainījās, paši sēdēja pirmajās rindās pie altāra. Laikiem līdzi mainās pat ticība. Ja tagad kas notiktu, būtu tas pats – daudzi mestu kažoku uz otru pusi.»
Daži «Bauskas Dzīves» uzrunātie iedzīvotāji atzina, ka ielas nosaukumu nesaistot ne ar ko un zemtekstu tajā nemeklējot. «Šo jautājumu aktualizējis karš Ukrainā un vēlme atbrīvoties no padomju mantojuma, taču cilvēku dzīvei un ikdienai tas netraucē. Kurmaņa vai Kurmenes iela – man visviens, zinu, ka daudzi šīs abas ielas Skaistkalnē putro un arī kurjeri vai pasta sūtījumu piegādātāji nereti sajauc adreses,» uz abu vietvārdu līdzību norāda kāds vīrs, kurš savu vārdu neatklāj. Esot dzirdējis, ka šad tad kāds, aplami saklausot ielas nosaukumu, nokristījis to pat par Ormaņa vai Fūrmaņa ielu.

Nav saistības ar holokaustu
Skaistkalnes pagasta novadpētniecības centra «Novadnieki» krājuma glabātāja Laima Indriķe atklāj, ka krātuvē materiāli par Šrolu Kurmani nav atrodami, iespējams, kaut kas vēl sataupīts skolā, kur savulaik komsorgam par godu bijusi arī piemiņas plāksne. Viņasprāt, iela būtu jāpārdēvē, taču nav nosodāma arī to cilvēku attieksme, kuriem vienalga, jo paaudzes nomainījušās un daudzi nezina vēsturisko kontekstu, viņiem ielas vārds ne ar ko nesaistās. «Kurmans bija pirmais komsorgs Skaistkalnē, taču «viņa lieta» ir diezgan divdomīga, jo nošaušanu var saistīt arī ar nacionālo izcelsmi un sagaidīt kādas aktivitātes no ebreju kopienas. Fakti būtu rūpīgi jāizpēta,» uzsver L. Indriķe.

Savukārt vēsturniece I. Dreimane nešaubās, ka Š. Kurmans ir eksekutēts kā komunistu režīma kolaborants. «Neraugoties uz tautību – ebrejs, viņa gadījumam nav nekādas saistības ar holokaustu. Arī ielas nodēvēšana viņa vārdā saistās tikai un vienīgi ar komunistisko darbību. Nav noslēpums, ka padomju režīms bija pietiekami antisemītisks. Viena no klasiskajām izpausmēm bija holokausta noklusēšana vai vismaz notikušā nonivelēšana uz «padomju pilsoņu masveida nogalināšanu». Pat Rumbulā netika atļauts piemiņas plāksnē minēt, ka šajā vietā noslepkavoti ebreji. Viņu nogalināšanas vietas pēckara gados praktiski visur tika apzināti atstātas novārtā un aizmirstībai. Ja Skaistkalnē būtu bijusi vēlme iemūžināt holokausta upurus, vai iela nebūtu nodēvēta kāda ebreju garīgā līdera, skolotāja, ārsta vārdā?» laikrakstam «Bauskas Dzīve» pauž vēsturniece.

Vairāki mēģinājumi
Pirmoreiz par vārda maiņu Kurmaņa ielai Skaistkalnē runāts «uz karstām pēdām» Atmodas pašā sākumā 80. gadu beigās, kad kopā sanākuši Latvijas Tautas frontes vietējās grupas dalībnieki. Viens no pirmajiem darbakārtības jautājumiem bija par atbrīvošanos no Kurmaņa un citiem nevēlamiem ielu nosaukumiem, taču… plāns «tika apturēts», atminas skaistkalnietis Jānis Kalniņš, Bauskas novada domes deputāts no Nacionālās apvienības; savulaik bijis pagasta vadītājs. Vienīgais, ko izdevies, – noņemt no skolas fasādes komsorgam veltīto piemiņas plāksni.

«Jautājums bijis aktuāls visu laiku, bet vienmēr, kad «panesusies» doma par ielas nosaukuma maiņu, nekas nav sanācis un centieni noslāpēti jeb nezināmu spēku zināmā ietekmē izgaisuši,» uzsver J. Kalniņš, «Skaistkalnē visādas lietas piedzīvotas. Kādam mēle visos laikos niezējusi, lai ziņotu «īstajām personām» par ciemā notiekošo, un, lai cik dīvaini, vēl joprojām kādi nezināmi spēki darbojas, vēl aizvien kāds Uzvaras dienā noliek ziedus.»

Iecere atbrīvoties no komunistiskā okupācijas režīma atbalstītāja Kurmaņa vārda ielas nosaukumā neveiksmīgi beigusies arī pirms trim gadiem. Vietējo ļaužu mudināts, iniciatīvu uzņēmies skaistkalnietis Māris Āķis, toreizējais Vecumnieku novada domes deputāts. Savākti 45 iedzīvotāju parak-sti, tapis iesniegums domei un bijis pat konkrēts priekšlikums jaunā vārda izvēlē, aicinot ielai piešķirt Skaistkalnes vēsturisko nosaukumu – Šēnberga, kāds lietots līdz 1925. gadam. Toreiz, apspriežot šo jautājumu Vecumnieku novada domes attīstības komitejas sēdē, pavīdēja vēl citi iespējamie varianti: Heinriha Šēnberga iela (vācu bruņinieks, Skaistkalnes lēņa pirmais īpašnieks), Mēmeles iela (upes tuvums), Bruģa iela (ielu kādreiz klājis bruģis). Taču jautājums par ielas nosaukuma maiņu līdz domes sēdei tā arī nenonāca. Tika noskaidrots, ka vispirms nepieciešams VVC saskaņojums, savukārt tas netika pieprasīts, jo attīstības komitejas sēdē deputāti nespēja vienoties, kurš nosaukums pārdēvējamajai ielai būtu tālāk virzāms. Tā arī šis priekšlikums palika vien izrunāts, atspoguļots 2020. gada 17. februāra komitejas sēdes protokolā un iegulis pašvaldības dokumentu arhīvā.

Aptaujā iedzīvotājus un uzņēmējus
Jautājums par Kurmaņa ielas nosaukuma maiņu tika aktualizēts 2022. gada oktobrī, kad Bauskas novada domes pārstāvji pirms budžeta veidošanas uzklausīja iedzīvotājus Skaistkalnē. Kā vēstīts pašvaldības oficiālajā vietnē «vecumnieki.lv», toreiz domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Mačeks interesentiem skaidrojis, ka vajadzētu būt pamatotam izklāstam – kāpēc ir vēlme mainīt ielas nosaukumu un kāds ir piedāvātais variants. Pēc tam VVC izvērtēšot, vai tas atbilst normatīvajam regulējumam. A. Mačeks uzsvēris, ka «ielu nosaukumu maiņa prasa lielu sabiedrības līdzdalību», un mudinājis organizēt parakstu vākšanu.

Tas iedrošinājis sarosīties, un, kā «Bauskas Dzīvei» apliecināja Skaistkalnes pagasta nodaļas vadītāja Ineta Skustā, process nu pavirzījies tik tālu, ka vajadzīgie dokumenti, arī VVC atzinums, iesniegti pašvaldībā un nepieciešams vien Bauskas novada domes lēmums, lai jautājumu sakārtotu juridiski un sāktu praktiski rīkoties. «Lai izzinātu viedokli, veicām Kurmaņa ielas iedzīvotāju un uzņēmēju aptauju, jo viņus visvairāk skars iespējamās pārmaiņas. Iegūto informāciju apkopojām, un, jāteic, attieksme pret nosaukuma maiņu bija dažāda. Vairums gan tomēr bija par to, ka Šrola Kurmaņa vārds jāatstāj pagātnei un ielai jādod latviskais un labskanīgais Mēmeles nosaukums,» atklāj I. Skustā. Viņa neuzskata, ka būtu jāizvērtē arī citu ciema ielu nosaukumu atbilstība vēsturiskajiem kritērijiem, jo «uzvaru», «pionierus» un «oktobri» cilvēki, jo īpaši jaunā paaudze, uztver kā sugas vārdus un nemeklē tajos slēptu kontekstu.

Ne tikai nēsāt nozīmīti un laimīgi smaidīt

Inese Dreimane, vēsturniece:
– Šrols Kurmans (Srols Nohums Kurmans) dzimis Skaistkalnē 1923. gada 30. septembrī. Padomju perioda laikrakstos minēti vairāki viņa ģimenes sastāva varianti, taču Latvijas Jūdaikas studiju centra izveidotajā datubāzē viņa vecāku vārdi nav norādīti. Zināms, ka viņam bijis brālis, kura vārds sākās ar burtu «L». Iespējams, tas ir 1911. gada 7. martā Skaistkalnē dzimušais Leibs Kurmans, kurš kara sākumā paspēja evakuēties uz PSRS, kā rezultātā izdzīvoja. Kā Leiba vecāki ir minēti Nisons/Nisens (dzimis 1872. gada 21. augustā) un Sāra (dzimusi 1880. gada 26. jūnijā) Kurmani. Nav izslēgts, ka tie ir arī Šrola vecāki, tomēr simtprocentīgi to neapgalvošu; būtu nepieciešama papildu izpēte.

Periodikā teikts, ka Kurmani bija ne visai turīgi gaļas tirgotāji. Tam gan nav nekādas nozīmes, jo Latvijā pirms Otrā pasaules kara bija pietiekami daudz trūcīgu cilvēku; tas gan nenozīmēja, ka viņi visi kļuva par komunistiskā okupācijas režīma atbalstītājiem.

gadā Š. Kurmans beidza Skaistkalnes sešklasīgo pamatskolu un acīmredzot turpināja mācības vidusskolā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā kļuva par Skaistkalnes vidusskolas pirmo komsorgu, t. i., komjaunatnes sekretāru. Te gan būtu vērts atgādināt, ka 1940. – 1941. gadā būt komjaunietim nenozīmēja tikai nēsāt pie žaketes atloka vai kleitas sarkanas krāsas nozīmīti un laimīgi smaidīt. Tas nozīmēja pilnībā izrādīt savu bezierunu un bezdomu piekrišanu jebkādai «vecākā brāļa» – komunistiskās partijas – darbībai. Arī tad, ja bija jāizspiego draugi, kaimiņi, skolasbiedri, kuriem okupācijas režīms nepatika, un jāziņo par viņu «noziegumiem». Komjauniešiem bija jābūt arī ateistisko pasākumu aktīviem īstenotājiem. Labākajā gadījumā tas nozīmēja ziņošanu par skolēniem, kuri apmeklē baznīcu, kam sekoja publiska vainīgo kaunināšana. Nepieciešamības gadījumā komjauniešus varēja iesaistīt arī 1941. gada 14. jūnija deportāciju operatīvajās grupās. Kara darbības sākumposmā, 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā, visā Latvijas teritorijā arī komjaunieši piedalījās dažādās «patrulēšanās», «diversantu apkarošanas» un «fašistu atbalstītāju aizturēšanas» akcijās u. tml. Realitātē tas diemžēl nozīmēja absolūti bezvainīgu cilvēku apcietināšanu vai pat nogalināšanu.

Zināms, ka Š. Kurmans brīdī, kad Latvijas teritorijā sākās karadarbība, atradās pionieru nometnē Saulkrastos un bija tur pionieru vadītājs. Saskaņā ar periodikā atrodamo informāciju, viņš tos bērnus, kuru vecāki nepaspēja atbraukt uz Saulkrastiem, aizveda uz Rīgu un nodeva komjaunatnes centrālās komitejas pārstāvja rīcībā. Pagaidām nav izpētīts, kas ar bērniem notika tālāk, un varam tikai cerēt, ka attiecīgie «pārstāvji» viņus neaizveda uz Krieviju, kā tas notika, piemēram, ar Liepājas apriņķa Krotes pionieru nometnes audzēkņiem.

Pēc tam Š. Kurmans atgriezās Bauskas apriņķī ar it kā viņam uzticētu komjaunatnes centrālās komitejas sekretāra uzdevumu – nogādāt sūtījumu Bauskas apriņķa komjaunatnes komitejai. Kas tas par sūtījumu – to mūsdienās pateikt vairs nav iespējams. Skaidrs ir tas, ka sūtījumu vairs nebija, kam nodot, jo praktiski visi vadošie komunistiskā režīma kolaboranti no Bauskas apriņķa aizbēga, pirms Š. Kurmans paspēja kādu no viņiem sastapt.

Nav zināms, kur tieši Š. Kurmanu apcietināja – Bauskā, Skaistkalnē vai vēl citā apriņķa vietā. Īstas skaidrības nav arī par viņa nošaušanas datumu. Periodikā sastopami divi varianti. Viens no tiem – 1941. gada gada jūlijā, bez datuma un vietas norādes, esot nošauti astoņi komunistu okupācijas režīma kolaboranti, t. sk. arī Skaistkalnes vidusskolas komsorgs Š. Kurmans. Otrs nošaušanas laiks varētu būt 1941. gada septembra sākums, iespējams, 1. septembris, kad nošauts Š. Kurmans un vēl citi komunistu režīma kolaboranti.