No omītes mācījusies izturību

Jubilāre kopš deviņu gadu vecuma dzīvojusi Bauskas novadā, bet agrie bērnības gadi aizritējuši Alūksnes pusē, kur kopā ar jaunāku māsu Ausmu uzaugusi pie omītes.

Mājas skolā
Omīti Dzintra atminas ar gaišumu un pateicību, par agro bērnības laiku stāsta: «Daudz no viņas esmu guvusi, iemācīja darbu darīt kopš agras bērnības. Omītei bija dārzs, audzēja trušus, tā nu mēs ar māsu arī daudz laika pavadījām dārza darbos kopā ar viņu. Dzīvojām mīlestībā un gādībā. Omīte bija ģimenes saliedētāja, Ziemassvētkos visi brauca pie mums ciemos, dziedājām un dejojām.»

Dzintra uzaugusi bez tēva, un mammai bijis daudz jāstrādā, lai uzturētu sevi un meitas. Kad ģimene pārcēlusies uz Iecavas ciemu, mamma strādājusi kolhozā par pavāri strādnieku ēdnīcā. Viņai augas dienas un garas stundas bijis jāstrādā, tāpēc meitenes ievietotas Iecavas internātskolā. Mājās pie mammas bijušas tikai skolas brīvlaikos. Taču skolas laiks Dzintrai saistās ar labām atmiņām. Dziedājusi korī un ansamblī, mācījusies spēlēt kokli. «Mums bija ļoti laba skolotāja, gluži kā mamma. Nesa mums rotaļlietas no mājām un mācīja strādāt dažādus darbus. Tur bija forši, jutos kā mājās, un tās arī bija manas mājas,» atceras jubilāre.

Nonāk pie pavāra darba
Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas vēlējusies mācīties pavāra profesijā, par to stāsta: «Kaut kas mani vilka uz virtuvi, laikam interesi par pavāra darbu biju pārmantojusi no mammas.» Taču mamma, labi zinot, ko nozīmē pavāra darbs, meitu atturējusi. Dzintra devusies mācīties uz Rīgu par frizieri. Pēc Rīgas 34. profesionāli tehniskās skolas beigšanas desmit gadus strādājusi friziera profesijā iesākumā Rīgā, pēc tam Bauskā.

«Gadiem ejot, sapratu, ka frizieres darbs tomēr nav mans. Patika veidot frizūras, bet dāmu untumi mudināja domāt par citu nodarbošanos,» atklāj Dzintra. Tolaik viņa ar ģimeni dzīvoja Pilsrundālē, un sagadījies, ka Pilsrundāles vidusskolā bija vajadzīgs pavāra palīgs. Tā Dzintra nonāca līdz virtuvei, par ko bērnībā jau bija domājusi.

Tolaik vidusskolā bija arī internāts, un pavāriem darba bija gana, gatavojot ēdienu četrām ēdienreizēm. Laiku un enerģiju prasīja arī mācības. «Nemaz nezinu, kā toreiz tiku ar visu galā. Darbs, mazi bērni un vēl pavāru kursi, tajā laikā mācījos arī vakarskolā, pabeidzu vidusskolu. Mani bērni auga paši, vecākie pieskatīja jaunākos, bet visu laiku bija trauksme par viņiem. Toreiz cilvēki arī cits citu vairāk atbalstīja, tas atviegloja dzīvi. Tagad tā vairs nenotiek,» pauž jubilāre.

Ceļā gadās labi cilvēki
Kad bija izveidots bērnudārzs Rundāles pils muzeja darbinieku bērniem, Dzintra uzaicināta tur strādāt, lai rūpētos par ēdienu vienpadsmit bērniem, arī savējie tad bija līdzās. «Ar bērniem strādāt ir ļoti interesanti, viņi ir tik forši. Pati esmu barā uzaugusi, un man tā kopības izjūta ir svarīga,» pauž Dzintra.

Kad pašas bērni bija paaugušies, strādājusi muzeja fotolaboratorijā pie bilžu kopēšanas, kas pirms tam bijusi pavisam sveša nodarbe. «Man vienmēr ceļā gadījušies labi cilvēki, kas neliedza padomu, visu iemācīja,» atzīst jubilāre. Vēlāk bijusi muzeja banketa zāles darba organizatore – klāja galdus ciemiņiem, kāzu un dažādiem citiem pasākumiem, arīdzan uzkopa telpas. Divdesmit četri darba gadi aizritējuši Rundāles pils muzejā, un Dzintra lepojas, ka varējusi būt lieciniece pils restaurācijai, strādāt līdzās ar pils atjaunotājiem. Savu darba periodu muzejā viņa sauc par skaistu laiku, paticis iesaistīties dažādās kampaņās, kad bija jādara darbi, kas neietilpa tiešajos pienākumos, – sudraba priekšmetu spodrināšana un Baltās zāles tīrīšana. Jubilāre stāsta: «Pilī darbs nebija vienmuļš. Tas bija skaisti. Kolektīvs bieži sanāca kopā svētkus svinēt, neaizmirstami ir brīnišķīgie, Imanta Lancmaņa vadītie kolektīva ceļojumi pa Eiropas zemēm.»